(1959.30.01. – 2017.18.07.)
Pēc ilgas un smagas slimības 18. jūlijā mūžībā aizgājusi laikraksta „Latgales Laiks” ilggadējā redaktore Zigrīda Some.
Zigrīdas dzimtā pilsēta ir Bauska, kur viņa piedzima Jāņa un Ainas Freimaņu ģimenē. Pēc Bauskas 1. vidusskolas absolvēšanas Zigrīda studēja Latvijas Universitātes vēstures - filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā, vēlāk pabeidza LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas zinātņu maģistrantūru. Vairākus gadus strādājusi par socioloģi ražošanas uzņēmumā „Ogre”, līdz dzīves ceļš viņu atveda uz Latgali, kur izveidota ģimene un visa tālākā dzīve.
Gadu nostrādājusi par lektori Daugavpils Pedagoģiskās Universitātes Valodu centrā, Zigrīda 1992. gadā kļuva par laikraksta „Latgales Laiks” tulkotāju un reportieri. Šī gada 23. maijā avīze pirmo reizi ieraudzīja dienasgaismu. Tas bija trauksmains laiks visā Latvijā, jo bija atgūta neatkarība, arī žurnālistikā tolaik ienāca jaunas vēsmas.
„Latgales Laiku” izveidoja toreizējie laikraksta „Diena” darbinieki Valērijs Ivanovs un Anna Rancāne, kura kļuva par galveno redaktori. Divus gadus vēlāk Zigrīda kļuva par redaktores vietnieci, bet vēl pēc sešiem gadiem - par galveno redaktori.
Darbs bija viņas otrās mājas, kur viņa prata labi saimniekot, prasmīgi veidojot interesantu un politiski neatkarīgu avīzes saturu. Zigrīda vienmēr iestājās par latvisko kultūrvidi, ko arī uzturēja Daugavpilī vienīgajā latviešu laikrakstā.
Zigrīda vienmēr ir bijusi cīnītāja. Tāda viņa bija, kad nācās pārdzīvot gan politiskas, gan ekonomiskas krīzes, kas skāra ne tikai Latviju, bet arī Daugavpili un pašu laikrakstu. Viņa vienmēr prata aizstāvēt savu viedokli un turēt augstu avīzes pacelto latiņu, neļaujoties iebiedēšanai un politiskām intrigam. Viņa spēja tikt galā ar samilzušām problēmām, kas skāra avīzes ikdienas darbu, prata atšķirt melus no patiesības.
Zigrīda allaž mudināja kolēģus raudzīties plašāk, jo interesantas idejas var atrasties tepat blakus, tikai japrot tās saredzēt. Viņai bija redzējums par avīzes veidošanu, lai tā būtu interesanta lasītajiem. Šo redzējumu viņa smēlās savā dzīves pieredzē, ģimenē un draugos, kuri labprāt dalījās ar viņu savās pārdomās. Zigrīda necieta liekulību un melus, bija labs diplomāts ne tikai attiecībās ar lasītajiem, bet arī ar kolēģiem, prata atrisināt konfliktus, atrast izeju šķietamā bezizejā. Ar savu dzīvesgudrību, inteliģenci un profesionalitāti bija ieguvusi lielu cieņu sabiedrībā. Viņas darbs tika novērtēts – šogad maijā Zigrīda saņēma Kultūras ministrijas atzinības rakstu par ieguldījumu kvalitatīvas žurnālistikas un latviskās kultūrtelpas veidošanā Latgalē.
Pret darbu viņa izturējās ļoti atbildīgi un nopietni, ar vēsu prātu visu kārtīgi apsverot un nepieņemot pārgalvīgus lēmumus, jo vienmēr apzinājās atbildību par visu kolektīvu. Taču ikdienā Zigrīda bija dzīvespriecīgs un dzīvi mīlošs cilvēks. Bieži vien atelpas brīžos redakcijā dzirksteļoja viņas joki un smiekli.
Zigrīda bija uzticams ceļabiedrs savam dzīvesdraugam Henriham, laba māte abām meitām Annai un Lienei, ar kurām ļoti lepojās. Viņa labprāt stāstīja par savu bērnu veiksmēm un vienmēr interesējās par savu kolēģu bērnu gaitām.
Beidzamajā laikā viņas sirds un dvēsele iesakņojās lauku mājās „Zvaniņi” Līksnas pusē, ko abi ar vīru bija iegādājušies, lai ir, kur veldzēties pēc smagas darba dienas. Tur viņa iekopa dārzu, kas vēl pērn priecēja ar bagātīgu aveņu ražu un pasakaini skaistām asterēm. Zigrīda pat bija iemanījusies ieaudzēt Latgales zemē ginka kociņu.
Tik daudz vēl bija ieceru, ko te īstenot, taču nepietika laika. Lai arī viņa šoziem bija pieņēmusi lēmumu aiziet no darba un veltīt laiku sev, ģimenei un „Zvaniņiem”, taču vienmēr apjautājās, kā klājas avīzei un kolēģiem, neliedza savu padomu. Tagad šo tukšumu neviens vairs nespēs piepildīt. Viņas dzīve aprāvusies pilnbriedā, atstājot nepiepildītas ieceres un sapņus
Par Tevi, Zigrīda, ir ļoti grūti rakstīt pagātnē un atvadīties. Šķiet, vēl tikai vakar Tu biji ienākusi mūs apraudzīt avīzes jubilejā, kā allaž smaidīga, neskatoties uz savām dzīves grūtībām. Mums visiem ļoti pietrūks Tava padoma un intuīcijas, Tavas kritikas un uzmundrinājuma. Mēs esam Tev pateicīgi par kopā pavadītajiem mirkļiem un paveikto darbu. Mums paliks kopīgās atmiņas un kopīgi veicamais darbs – avīzes veidošana.
Lai Tev vieglas smiltis!
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Zigrīdas Somes tuviniekiem, izvadot viņu mūžībā.
„Latgales Laiks” un „Reklāma Piektdienās” darbinieki
