Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Dzimtas izpēte jāsāk ar dzīvajiem, arhīvi pagaidīs

„Mani pirmie vēstures skolotāji bija vecāki. Viņi stāstīja daudz interesantu notikumu, kas arī man izraisīja interesi par vēsturi,” tā savus intereses pirmsākumus par vēstures zinātni skaidro Daugavpils Universitātes (DU) asociētais profesors Henrihs Soms.

Īpašu uzmanību profesors veltī reģiona, Latgales vēsturei, jau vairākus gadus viņš lasa speciālo akadēmisko kursu vēstures studentiem. Deviņdesmito gadu vidū piedalījās Latgales pētniecības institūta dibināšanā. Nedaudz vēlāk reģiona pētniecību papildināja informācijas tehnoloģijas – datu bāze „Latgales dati”, kuras pamatā ir papīra kartotēka, kuru savācis H. Soms. Tādējādi darbs un interese savijās un pamudināja sākt savas dzimtas izpēti.

„Soms” – ūsaina zivs

Pagājušajā gadā notika trešais Somu dzimtas salidojums, tajā radinieki tiekas reizi piecos gados. Parasti uz kapusvētkiem Kalupē sabrauc ap simts Somu dzimtas pārstāvju. Pašlaik dzimtas kokā ir 350 cilvēki. Puse vēl tagad ir sveiki un veseli.

„Viss sākās astoņdesmito gadu beigās. Mēs divatā ar tēvoci Antonu apbraukājām radiniekus, lūdzām dokumentus, veidojām saiknes, vācām ziņas. Ja gribat pētīt savu dzimtu, sāciet ar dzīvajiem. Arhīvi nekur nepazudīs, bet to, ko jums pastāstīs jūsu dzimtas ļaudis, vēlāk nekur neatradīsiet. Kad ir savāktas ziņas no radiniekiem, pamatojoties uz tām, var pakāpeniski pievērsties arhīviem,” stāsta profesors.

Kad visi bija apciemoti, radās pirmais radniecīgo sakaru melnraksta variants. Sākumā rakstot ar roku, vēlāk – izmantojot pirmās primitīvās  datorprogrammas. Laikam ritot, tās pilnveidojās, un dzimtas koks kļuva aizvien lielāks un detalizētāks.

„Noformētu dzimtas koku mēs vēlāk dāvinājām jubilejās. Tas kļuva par ļoti populāru dāvanu, visi to gaidīja ar nepacietību. Pēc tam radās doma par salidojumiem, un mani pārsteidza tas, ka pēc pirmā salidojuma 2005. gadā par to ļoti lielu interesi izrādīja jaunā paaudze. Pasākums vairāk bija domāts pieaugušajiem, bet bērni sāka aktīvi iesaistīties meklēšanā un informācijas papildināšanā. Meita pēc salidojuma teica, ka nespējusi pat iedomāties, ka tas var būt tik interesanti,” stāsta H. Soms. „Mums ir, kas izstrādā scenāriju, gatavo pasākumu. Ir oficiālā daļa, kurā katrs dzimtas koka zars stāsta par sevi, -- tie ir īpaši brīži. Jaunajai paaudzei galvenais jautājums ir – cik sena ir dzimta, bet tas nav svarīgi. Galvenais ir apzināties piederību šai dzimtai, nodibināt radniecības saites ar dzīvajiem, runāt ar viņiem.”

H. Soms ir „aizracies” līdz savas dzimtas pirmsākumiem. Atskaites punkts – 1861. gads, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas daudzi zemnieki saņēma brīvlaišanu. Jāzepam piešķīra uzvārdu Soms – latgaliešu valodā tā sauc ūsainu zivi. Agrāk Daugavā to bijis ļoti daudz. Būdams skroderis, Jāzepa dēls Antons sakrāja cara zelta rubļus un uzcēla savu māju. Ģimene glabā šķēres, pateicoties kurām izdevās iedzīvoties turībā, tās ir vēstures daļa. „Tā ir mūsu vēsture, taču katram tā ir sava,” saka H. Soms.

Somiem ir sava grupa sociālajā tīklā „Facebook”, kur tiek izvietotas daudzas ziņas par svarīgiem notikumiem kādā dzimtas koka zarā, -- bērnu dzimšana, kāzas, dzimšanas dienas, nāve. Dažkārt atklājas jauni dati, tiek labotas kļūdas.

„Somi dzīvo kompakti. Lielākā daļa atrodas šeit, uz vietas, kas dod iespēju tepat sapulcēties. Tikai viens zars dzīvo ASV. Statistika liecina, ka mūsu dzimtā puiši un meitenes vēlu stājas laulībā, bet veido lielas ģimenes.”

Lietai jābūt savai vēsturei

Profesors H. Soms aktīvi nodarbojas ar mājas iekārtošanu. Daudzas lietas ir ieguvušas otro elpu un lieliski iederas interjerā: „Esmu vēsturnieks, bet netiecos pārvērst māju muzejā. Es cienu kolekcionārus, taču lietai ir jāstāsta par savu dzimtu, ģimeni. Muzejā lietas klusē, stāsts ir jāizdomā pašam. Ģimenē ir savas relikvijas, caur kurām veidojas vēstījums par dzimtu. Piemēram, šīs ir mana senča šķēres, ar kurām viņš strādāja un uzcēla māju. Tās ir galvenās lietas.”

Vēsturnieks pievērš lielu uzmanību radniecības saitēm. „Latgales datos” ir aptuveni 10 000 biogrāfiju un 6000 stāstu. Ir oficiālā biogrāfija ar visiem datiem un regālijām, bet ir svarīgi arī tuvākie cilvēki – radinieki, draugi.

„Mēs bieži vien pret radniecības saitēm izturamies virspusēji. Veidojot aprakstu, vācu informāciju par cilvēka radniecības saitēm. Šī procesa rezultātā rodas daudzi brīnišķīgi saskarsmes punkti. Jau tūkstoš cilvēkiem esmu atradis kādus interesantus saskarsmes punktus – rodas jauni dati, veidojas jauns stāsts,” saka H. Soms.

Savu darbu profesors neuzskata par rutīnu. Ikdienā mums apkārt ir ļoti daudz informācijas. „Nav iespējams visu atcerēties, tā izbirst kā smiltis starp pirkstiem, bet man palīdz datu bāze, kurā ierakstīti dažādi fakti. Tas ir mans ikdienas darbs. No malas šķiet garlaicīgi, bet visu vēsturi uzreiz neuzrakstīsi. Dažkārt, apsēžoties kaut ko aizpildīt, pilnībā iegrimsti šajā stāstā,” uzskata H. Soms.

Vēstures avoti ir visur

Nacionālā vēsture ir unificēts stāsts, kurā izcelti svarīgākie notikumi. Pētnieks izvēlas arhīvos kaut ko „skaistu”, jo arhīvos ir milzum daudz materiālu.

Pētot vietējo vai reģiona vēsturi, var šķist, ka avotu skaits ir ierobežots. Taču ir jāsaprot, kas jāmeklē, uzskata vēsturnieks: „Daudzu lietu nozīmi mēs vienkārši nesaprotam, izturamies pret tām kā pret makulatūru. Protams, nav iespējams visu saglabāt, bet es minēšu piemēru. Mana tante visu dzīvi lūdza, lai viņai dāvinot noplēšamos kalendārus. Uz lapām, tās nenoplēšot, viņa rakstīja dažādas piezīmes, -- pirkumi veikalā vai tirgū, cenas, ko gaida ciemos, kādus svētkus apmeklējusi, kur plāno doties. Ir saglabājušās vairākas kārbas ar šiem kalendāriem. Tā ir kā dienasgrāmata – avots plašai  pētniecībai (ekonomika, dzīves sociālie aspekti utt.). Ierakstos esmu minēts arī es.

Mana māte brīvajā laikā šuva. Burtnīcā viņa ierakstīja savu apmeklētāju izmērus. Diemžēl, šie ieraksti nav saglabājušies, jo neviens tos neuzskatīja par kaut ko svarīgu. Bet mūsu priekšā taču būtu antropoloģiskie dati. Ir iespēja veikt pētījumus un pateikt, vai dāmas Latgalē bijušas korpulentas  vai spēcīgas miesas būves. Mūsu vietējā vēsture tiek rakstīta it visur – skolas dienasgrāmatās, poliklīnikas izziņās – var izpētīt dzimtas slimību vēsturi, izrakstus no dažādām iestādēm utt.”

 Interesei par vēsturi ir viļņveidīgs raksturs, atzīmē profesors. Deviņdesmitajos gados radās liela interese par pagātni, visi gribēja uzzināt kaut ko jaunu. Populārs bija Latvijas vēstures kurss, bet vēlāk daudzi secināja, ka vēstures apguve prasa pūles, ir jāmācās. Tas nav šovs, bet gan smags darbs, tāpat kā jebkurā zinātnes jomā.

Uzziņai

Henrihs Soms dzimis 1958. gada 10. martā

1976—1981 – Studijas Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā

1985—1988 – aspirantūra LVU

1993 – doktora grāds par disertāciju „Rietumeiropas strādnieku kustības pieredzes izplatība Latvijā 20. gs. sākumā: periodiskā prese un publicistika (1900--1914)”.

No 1981. gada strādā Daugavpils Universitātē

1991.gadā piedalījies Latgales Pētniecības institūta dibināšanā Daugavpilī. No 2006. gada apstiprināts LPI direktora amatā

1993. gadā izveidots informācijas centrs „Latgales dati” -- datu bāze par Latgales vēstures faktiem un Latgales sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem

2014 – 1888. gada albuma „Terra Mariana” komentāru galvenais zinātniskais redaktors. Albums uzdāvināts Romas pāvestam

Apbalvots ar Polijas valsts apbalvojumu -- Nopelnu ordeni un Latvijas apbalvojumu -- IV šķiras Atzinības krustu.

Precējies, divi bērni

2017. gada 23. maijs
Otrdiena
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
+19.1 °C
nedaudz mākoņains