Anatolija Ļevšas vārds vienmēr asociējas ar triatlonu. Notikumu ritējums neļauj šo cilvēku uztvert citādi, kā tikai saistībā ar triatlonu, -- pirmie starti PSRS, klubs „Ķīmiķis”, pasaules čempionāti utratriatlonā, jaunatnes sagatavošana.
A.Ļevšu neviens nemudināja nodarboties ar sportu. Viss notika pats par sevi. Kopā ar brāli, kas bija pāris gadus vecāks, izdomāja paši savas sacensības, aktīvi piedalījās pagalma spēlēs. Tik ļoti patika skriet, lekt un vienkārši kustēties, ka, laikam ritot, sports kļuva par apzinātu profesionālu izvēli. Rīgas fizkultūras institūtā izdevās iestāties otrajā reizē, bet bija liela vēlēšanās un mērķi izdevās sasniegt.
Pēc institūta absolvēšanas 1984. gadā A. Ļevša atbrauca strādāt par slēpošanas treneri. Līdz 25 gadu vecumam sportista galvenā specializācija bija slēpošanas un biatlons, bet vienlaikus zemapziņā radās interese par triatlonu.
„Astoņdesmitajos gados regulāri rakstīja par triatlonu, ka ir tāds sporta veids, kurā tiek rīkotas dažādas sacensības. Tajā bija kaut kas eksotisks, un pastāvīgi galvā bija doma, ka jāizmēģina spēki triatlonā. Informācijas nebija daudz, bet kaut kāds priekšstats radās. Visus materiālus lasīju galvenokārt avīzē „Sovetskij Sport”,” atceras Anatolijs Ļevša.
Sapni par noslēpumaino triatlonu izdevās īstenot 1987. gadā. Rīgas apkaimē, pie Langstiņu ezera, notika Latvijā pirmās triatlona sacensības. A. Ļevša kopā ar Viktoru Grigorjevu aizbrauca pārbaudīt savus spēkus šajā kompleksajā sporta veidā.
„Sapulcējās aptuveni 60 cilvēki, daudzi bija PSRS čempionātu godalgotu vietu ieguvēji katrā disciplīnā - sporta meistari riteņbraukšanā, skriešanā, peldēšanā. Tolaik gribējās vienkārši pamēģināt,” tālaika notikumus atceras A. Ļevša, „distance – 1000 m peldēšana, 25 km riteņbraukšana un 8 km skriešana. No ūdens es izkāpu otrais, bet rezultātā finišēju pirmais. Domāju, ka palīdzēja slēpošanā iegūtā izturība. Arī turpmāk triatlona sacensībās bieži uzvarēja slēpotāji, taču astoņdesmito gadu beigās bija cita tendence. Uz triatlonu masveidā sāka pāriet pieccīņnieki, bet tas bija raksturīgs ne tikai Latvijai un PSRS, bet ari visai pasaulei, turklāt divi veidi jau bija gatavi – skriešana un peldēšana.”
Latvijas triatlona šūpulis
Astoņdesmito gadu beigās triatlons Padomju Savienībā kļuva aizvien populārāks, savukārt Daugavpilī izveidojās spēcīgs klubs, kurš diktēja noteikumus.
1990. un 1991. gada ziema bija bez sniega, tāpēc visus savus audzēkņus A. Ļevša iesaistīja triatlonā. Tika nodibināts klubs „Ķīmiķis”, kas PSRS čempionātā izcīnīja trešo vietu komandu kopvērtējumā.
Pirmais PSRS čempionāts notika 1990. gadā Ļeņingradā, bet 1991. gadā Savienības čempionāts norisinājās Daugavpilī, tajā piedalījās aptuveni 150 sportisti, Aleksandrs Loginovs kļuva par čempionu junioru konkurencē.
Triatlons attīstījās. 1989. gadā notika pirmais pasaules čempionāts. 1991. gadā Maskavā tika sarīkotas pasaules kausa izmēģinājuma sacīkstes, pēc gada tur jau notika oficiāla pasaules kausa izcīņa. A. Ļevša iekļuva desmitniekā. Starts bija 17. augustā, bet nākamajā dienā sākās augusta pučs, tomēr visi Latvijas sportisti paspēja veiksmīgi atgriezties mājās.
Latvijā Daugavpils joprojām bija triatlona galvaspilsēta. Tradicionāli notika divas sacensības – Latvijas kausa izcīņa un Latvijas čempionāts. Lielākā daļa Latvijas čempionu bija tieši no Daugavpils. Divtūkstošajos gados triatlons sāka attīstīties arī citās pilsētās. Bija vairāk sacensību, pieauga klubu skaits un konkurence.
Sportiskās karjeras ultraperiods
Deviņdesmito gadu vidū A. Ļevša plānoja beigt aktīvā sportista karjeru. Viņam jau bija 35 gadi, bet tad Vidmants Urbons (nozīmīga personība Lietuvas triatlonā) piedāvāja startēt dubultajā triatlonā, kuru bija plānots organizēt Panevēžā. Dubultais triatlons – divkārša distance „Iron Man”: peldēšana – 3,86 km, riteņbraukšana – 180 km, skriešana – 42,195 km.
„Deviņdesmito gadu vidū es tuvojos vecumam, kad jau domā par to, ka profesionālais sports jāpamet, bet uzradās V. Urbons ar savu priekšlikumu. 1996. gadā es pirmo reizi startēju Panevēžā. Liela nozīme bija nevis fiziskajai sagatavotībai, bet morāli psiholoģiskajai stabilitātei. Šādā trasē sportists, pirmkārt, cīnās pats ar sevi, nevis pretinieku. Pašam sev pārsteigumu es uzvarēju. Rezultātā manu sportista karjeru tas pagarināja par vēl par 6—7 gadiem,” stāsta A. Ļevša, „35—40 gadi sportistam nav tie sliktākie. Rodas vīrieša spēks, kuru tikai sāc pa īstam sajust, tāpēc ne jau viss ir tik vienkārši.”
Tā notika pāreja uz ultradistancēm. Nākamajā gadā A. Ļevša debitēja trīskāršajā triatlonā Francijā.
„Francijā man pietrūka pieredzes, vēlāk ieviesu izmaiņas sagatavošanās procesā, mācījos no savām kļūdām,” stāsta A. Ļevša. 1998. gadā A. Ļevša uzvarēja trīskāršajā triatlonā Francijā un trešo reizi atkārtoja šo panākumu Panevēžā.
Šajā laikā A. Ļevša skaidri apzinājās savas ambīcijas: „Biju pieaudzis sportists, un, piedaloties sacīkstēs, domāju tikai par uzvaru. Savukārt, kad sajutu, cik grūti padodas pēdējais starts, sapratu, ka laiks pielikt punktu. Interesanti, ka ultratriatlonā es sabiju aptuveni sešus gadus, bet daudzi vēl līdz šim laikam ir pārliecināti, ka es joprojām piedalos sacensībās, lai gan kopš pēdējām sacīkstēm pagājuši 16 gadi.”
Ģimenes atbalsts
„Ja nebūtu ģimenes atbalsta, es nespētu tā koncentrēties treniņiem un sasniegt rezultātus, kādi man ir bijuši. Mana dzīvesbiedre Silvija vienmēr bijusi kopā ar mani sacensībās, arī mani bērni Ivars un Anita,” saka A. Ļevša.
Ivars, tāpat kā tēvs, nodarbojās ar triatlonu, bet viņš ar to aizrāvās paša ziņkārības vadīts, nevis tēva mudināts. „Līdz 5.—6. klasei Ivars spēlēja futbolu. Tas viņam diezgan labi padevās, bet pēc tam bija trauma, kura gandrīz uz mēnesi izsita no sliedēm. Ivars sāka peldēt un trīsreiz kļuva par Latvijas čempionu.
Anitu sports nesaista, viņai tuvāka ir kultūra. Skolā apguva vokālu, nodarbojas ar to arī tagad,” saka A. Ļevša.
Uzziņai
Anatolijs Ļevša dzimis 1958. gada 1. septembrī
- gadā absolvēja Krāslavas vidusskolu
Kopš 1996. gada strādā par treneri BJC „Jaunība”
Kopš 2010. gada ir Latvijas triatlona federācijas valdē
1996., 1997., 1998. gads – pasaules čempions dubultajā triatlonā Panevēžā. 1997. gada rezultāts – 21 stunda, 6 minūtes 40 sekundes – trases rekords
- gads – pasaules čempions trīskāršajā triatlonā Francijā
- gads – Eiropas čempionāta sudraba medaļnieks ziemas triatlonā
- gads – pasaules čempions veterāniem olimpiskajā distancē un sprintā
