Jūlija sākumā sēru vēsts satrieca daudzus esošos un kādreizējos dejotājus, kultūras darbiniekus, draugus un skatītājus – 3. jūlijā 55. dzīves gadā mūžībā aizgāja ilggadējais Daugavpils Universitātes studentu deju ansambļa „Laima” vadītājs, horeogrāfs un pedagogs Elmārs Belinskis. „Laimu” viņš vadīja kopš 1985. gada, pērn deju ansamblis nosvinēja 60 gadu jubileju. Šonedēļ ir atceres laiks, kad mīļie un draugi, „laimieši” iedegs sveces kapsētā un kavēsies atmiņās.
Renāte Ērmane, kas vadīja kolektīvu pirms Elmāra, ir pārliecināta, ka „Laima” turpinās viņa iesākto darbu: „Tā, kā dejo „Laima” -- ar latgalisko dvēseli, garšu un smaržu -- tā Latvijā nedejo neviens. Elmāra un Jāņa Butkeviča daudzas dejas, tostarp „Rūžeņa”, „Lobs bej puika myusu Jezups”, bija Dziesmu svētku repertuārā, taču tikai „Laima” prata šīs dejas dejot savdabīgi. Elmārs bija 1. kursa students, kad uzaicināju viņu uz „Laimu”, jo trūka puišu, taču togad notika studentu un deju svētki „Gaudeamus”, kuros „laimiešiem” bija jādejo plaša programma. Elmārs „Laimā” nodejoja visus piecus studiju gadus. Viņš bija apzinīgs, turēja vārdu. Vēlāk, aizgājis uz Kalupes pamatskolu strādāt par skolotāju, viņš jau skolēnu deju kolektīvam iestudēja oriģinālas programmas. Atgriezies „Laimā” kā vadītājs, viņš kopā ar horeogrāfu Jāni Butkeviču radīja dejas, kas liecināja, ka „Laima” ir sava seja. Elmārs nebaidījās riskēt. Pēdējās programmas bija nopietnas, taču iepriekšējās tika iestudētas kā šovi, kuros lieli cilvēki dejoja bērnu dejas, kuros Elmārs un „laimieši” pasmējās par dažādiem dzīves notikumiem. Ja „Laima” dejoja tautas dejas, tad tās elpoja ar Latgales elpu. Tāpēc publikai „Laima” patika un ansambļa koncerti notika pārpildītās zālēs. Strādājot ar „Laimas” dejotājiem, Elmārs bija nenogurdināms. Viņš „Laimai” atdeva sevi visu. Ja Elmāra dzīves pavediens nepārtrūktu pusceļā, tad „Laima” dejotu vēl sarežģītāk, vēl gudrāk, vēl tautiskāk.”
Visu rakstu lasiet 12. augusta numurā.
