Latvijā aizvien populārāka kļūst sociālā uzņēmējdarbība. Palīdzību un konsultācijas šajā jautājumā sniedz Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociācija (LSUA), kura darbojas kopš 2015. gada. Papildināt savas zināšanas šajā jomā varēja arī Daugavpils iedzīvotāji.
LSUA cieši sadarbojas ar Latvijas pašvaldībām, rīkojot seminārus un stāstot par sociālā biznesa pamatprincipiem. Seminārā Daugavpilī asociāciju pārstāvēja direktora asistente Regita Zeiļa. Viņa informēja, ka no 2018. gada 1. aprīļa stāsies spēkā „Sociālās uzņēmējdarbības likums”. Tas daudzējādā ziņā atvieglos biznesmeņu, kuri izvēlējušies šo jomu, darbību. Svarīgi ir tas, ka reģistrēts sociālais uzņēmējs var saņemt no valsts noteiktus atvieglojumus. Iepazīties ar likumu var vietnē: likumi.lv/ta/id/294484-sociala-uznemuma-likums.
Daugavpilī sociālā uzņēmējdarbība ir tikai pirmsākumos. Viens no nedaudzajiem piemēriem – Oļesja Soboļevska, labdarības veikalu „Otrā iespēja” tīkla dibinātāja. Par viņas darbību pilsētā jau zina daudzi, un pagaidām O. Soboļevska ir viena no nedaudzajiem daugavpiliešiem, kuri iestājušies LSUA. Veikals „Otrā iespēja” dod iespēju cilvēkiem atbrīvoties no nevajadzīgām, bet vēl labām mantām, bet citiem – tās iegādāties. Veikala peļņa tiek novirzīta sociālajiem projektiem un labdarībai. „Sociālajam uzņēmējam jādomā nevis par peļņu, bet par noteiktu sociālu problēmu, kuras risināšanai viņš iztērēs savus ienākumus,” saka Oļesja.
Rīdziniece Natālija Jermolajeva, zīmola „OWA” dibinātāja, pastāstīja, ka izveidot sociālo uzņēmumu viņu pamudināja pašas veselības stāvoklis. Natālija ir invalīde kopš bērnības, asi reaģē uz sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar ierobežotām iespējām. „Ir izveidojies stereotips, ka invalīdi ir cilvēki, kuri neko nespēj, neko nedara un dzīvo uz citu rēķina,” viņa saka. Kopā ar domubiedriem Natālija organizēja ražotni, kurā top apģērbi ar ekskluzīvām apdrukām, kuras rada uzņēmuma mākslinieki. Peļņa, kas tiek gūta, pārdodot šos apģērbus, nonāk fondā, kurš strādā ar bērniem, kam diagnosticēta muguras muskuļu atrofija.
„Tradicionālais” uzņēmējs, kuram galvenais ir vēlme radīt produktu, atrast savu klientu un tādējādi nopelnīt naudu, būtiski atšķiras no sociālā biznesmeņa. Uzņēmējs, kurš izvēlējies sociālo nišu, pirmām kārtām, risina kādu sociālu problēmu. Daloties savā pieredzē, to lieliski nodemonstrēja uzņēmēja no Siguldas Eva Viļkina. Viņa kopā ar dažām sievietēm, kuras audzina bērnus ar ierobežotām iespējām, saprata, ka iespējas realizēties saviem bērniem jārada pašām. Viņas izveidoja biedrību „Cerību spārni” un integrē sabiedrībā cilvēkus ar invaliditāti. Šie cilvēki speciālās darbnīcās ar rokām darina dažādus priekšmetus no māla, ādas utt. Tos var iegādāties veikalā „Pogotava” – arī to izveidojusi biedrība „Cerību spārni”. Tādējādi ir iekārtoti darbā vairāki cilvēki ar invaliditāti, kuriem nav pieejams parastais darba tirgus.
Sociālo uzņēmējdarbību spilgti un precīzi raksturoja Regita Zeiļa: „Par 100% tev ir jābūt Ričardam Bresonam un par 100% - Mātei Terēzei.”
