Interešu izglītība ir pamatu pamats ikviena tālākai izaugsmei, uzskata Daugavpils novada izglītības pārvaldes metodiķe Jolanta Urbāne, kura par to pārliecinājusies no personīgās pieredzes. Jau skolas laikā viņa dziedāja korī, dejoja skolas deju kolektīvā un vēlāk ilgus gadus arī tautas deju kolektīvā „Līksme”, kas ietekmēja visu turpmāko dzīvi, pašlaik viņa darbojas teātra trupā „Trešais variants” un jau trīspadsmit gadus koordinē interešu izglītību Daugavpils novada skolās.
Ir līdzekļi, pietrūkst kadru
„Cik daudz mēs no skolas laika atceramies fizikas algoritmus? Toties dalība skolas korī vai deju kolektīvā un ar tiem saistītie notikumi visspilgtāk paliek atmiņā, jo tie likuši justies piederīgiem gan savam novadam vai pilsētai, gan valstij. Tieši interešu izglītība ir tā joma, kas mūs visvairāk veido kā personību un ietekmē tālākās profesijas izvēli,” saka Jolanta. Viņa atzīst, ka jaunā, t.s. „kompetenču izglītība”, arī tiks balstīta uz interešu izglītību, taču pašlaik viena no lielākajām problēmām šajā jomā esot kadru jautājums. Dažādu pulciņu vadītājiem obligāti jābūt pedagoģiskajai izglītībai, tāpēc lielākoties mācību priekšmetu pedagogi apgūst papildu zināšanas, lai varētu darboties arī interešu izglītībā.
Šogad, Latvijas simtgadē, notiks arī kārtējie Vispārējie dziesmu un deju svētki, kuriem pašlaik gatavojas ne vien skolēni, bet arī viņu vecākie brāļi, māsas un vecāki. Taču tās nav vienīgās jomas interešu izglītībā, stāsta Jolanta. Katrs jaunietis var atrast sev atbilstošāko – dejas, mūzika, skatuves runa, eksperimentu vai datorikas pulciņš utt. Jolanta uzskata, ka skolām finansējuma interešu izglītībai pietiek un piedāvājums ir gana plašs.
Nedrīkst strādāt „āķīša pēc”
Strādājot IP par metodiķi, Jolanta piedzīvojusi jau vairākus dziesmu un deju svētkus. Ja pirms gadiem trīspadsmit no Daugavpils deju apriņķa svētkos piedalījušies vien trīs deju kolektīvi un viens koris (ap 100 dalībnieki), tad iepriekšējā reizē novadu pārstāvēja jau vairāk nekā 300 dalībnieki. Jolanta skaidro, ka novada skolās pieaudzis kolektīvu daudzums, turklāt tie kļuvuši konkurētspējīgāki. „Liels ir pašu kolektīvu vadītāju nopelns, ir jābūt autoritātei, lai bērni sekotu un darītu. Neko nedrīkst darīt tikai „āķīša pēc”,” saka Jolanta. Viņa lepojas ar novada bērniem, jo viņi spēj just līdzi un atbalsta cits citu.
Pilnu rakstu lasiet 16. marta numurā.
