Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 24. oktobris
Trešdiena
Modrīte, Mudrīte, Renāte
+5.7 °C
neliels lietus

Spānis Baltiņos gatavo gaspačo un uzņem viesus

Dinija Jemeļjanova

Pusceļā no Ilūkstes uz Bebreni, netālu no autobusa pieturas „Baltiņi”, atrodas ceriņkrāsas lauku māja. Tipiskajā Latvijas lauku ainavā šeit pārsteigumu var radīt tas, ka mastā blakus mājai mastā plīvo Latvijas un Spānijas karogs. Tos uzvilcis spānis Horhe (Jorge Antonio Visil – Escaleta Huerta), kas šeit izveidojis viesu namu „Baltiņkrogs”.

No bankas Spānijā uz laukiem Ilūkstes novadā  

Horhe piedzimis un audzis Astūrijas apgabalā Spānijas ziemeļos Biskajas līča krastā, un lielāko daļu mūža tur nostrādājis banku sektorā. Tuvojoties pensijas vecumam, sapratis, ka atlikušo dzīves daļu vēlas pavadīt prom no cilvēku pūļiem, klusā, nomaļā vietā. Izrādījās, ka no tādas nāk viņa paziņa ilūkstiete Ina Tenisa. „Es Spānijā strādāju sešus gadus,” Ina stāsta, ka ar Horhi iepazinusies nejauši, un sākumā nemaz nevarējusi iedomāties, ka pēc pāris gadiem ar viņu kopā vadīs viesu namu. Bija nepieciešami divi gadi ar vairākām viesošanās reizēm Latvijā, lai Horhe pieņemtu galīgo lēmumu - kopā ar biznesa partneri Inu iegādātos īpašumu Latvijā - pāris hektārus zemes ar vecu lauku māju - un veidotu šeit viesu māju. Arī Ina tad atradusi darbu un atgriezusies pie ģimenes Ilūkstē uz palikšanu.

Bez palīga un tulka Horhem neiztikt, tā ir Ina Tenisa

Kopš pārcelšanās nu jau pagājuši deviņi gadi. Seši no tiem, remontējot ēku, bet pirmie viesi „Baltiņkrogā” uzņemti vien 2015. gadā. Otrajā stāvā izbūvētas divas guļamistabas viesiem, pirmajā stāvā ir virtuve, ēdamzāle, veranda un telpa, kas iekārtota kā neliels krogs ar bāra leti un galdiņu nelielai apmeklētāju kompānijai. Savukārt pagalmā atjaunota pirts, dīķis, apkārt plešas pļavas, netālu ir arī mežs.

Melnās pirts kurināšanas māku Horhe apguvis ar „Google” un kaimiņu palīdzību

Sākumā attīstīties viesmīlības jomā traucējusi loģistika – uz Baltiņiem vedis tikai putekļains grants ceļš. Kopš pērnās vasaras gan situācija uzlabojusies, uzklāts „baltais asfalts”, tāpēc viesu nama īpašnieki cer, ka tūristu būs vairāk. Vēl šogad Ina ar Daugavpils–Ilūkstes partnerības „Kaimiņi” palīdzību plāno rakstīt projektu un pieteikties Eiropas Savienības struktūrfondu konkursam, lai izveidotu stāvvietu un atjaunotu klēti banketu rīkošanai.

„Baltiņkrogs” neatrodas Ņujorkā

Par mārketingu rūpējas abi, tikai katrs orientējas uz savu tirgus auditoriju, Ina – uz vietējiem, bet Horhe – uz ārzemniekiem. Jāatzīst, ka vismaz sākumā veiksmīgāks izrādījās Horhe, vairākums „Baltiņkroga” viesu bija ārzemnieki. Franči, spāņi, vācieši, krievi, nesen par „Baltiņkrogu” interesējies kāds japānis, apgalvo Horhe. Šobrīd Horhe mēģina pierunāt savus paziņas, spāņu medniekus, kas jau vairākus gadus dodas medīt uz Igauniju, mainīt ieradumu un atbraukt uz Latviju. „Viņi medī slokas,” stāsta Horhe, jokojot, ka pagatavot šo smalko putnu ir izaicinājums, bet viņam tas esot pa spēkam.

Pie „Baltiņkroga” plīvo Latvijas un Spānijas karogs

Arī Ina atzīst, ka ārzemnieku interese par šo vietu viņai bijis pārsteigums. „Franči vienreiz atbrauca no Rīgas ar velosipēdiem. Vācieši šajā pusē pavadīja nedēļu. Rādīja man bildes, kur bijuši, kur ar laivām vizinājušies. Es šeit visu mūžu dzīvoju, bet nezināju, ka te ir tādas vietas, iespējas,” stāsta Ina. Vietējie aizvien, arī pēc trim darbības gadiem, „Baltiņkrogā” iegriežas reti, pāris svētkus šeit nesen atzīmējuši vien tuvākie kaimiņi. „Apkārtnē tiešām ir maz vietu, kur atbraukt, piemēram, uz vakariņām. Bija mēneši, kad pat Ilūkstē kafejnīcas nebija,” „Baltiņkroga” īpašniece gan atzīst, ka arī cilvēku šeit ir maz, tāpēc darboties kā kafejnīcai ar konkrētu darba laiku nebūtu izdevīgi.

Taču Horhem apņēmības netrūkst, „Baltiņkrogs” atrodams dažādos sociālajos tīklos, arī naktsmītņu rezervēšanas vietnē booking.com. Nesen gan saistībā ar rezervēšanu internetā sanācis kāds amizants starpgadījums. Horhe stāsta, ka kāds „nozadzis” „Baltiņkroga” fotogrāfijas un kontaktus un izvietojis šo informāciju, norādot, ka „Baltiņkrogs” atrodas nevis Ilūkstes novadā, bet Ņujorkā. Sekojusi rezervāciju jūra, līdz Horhem izdevies sazināties ar mājaslapas administrāciju un kļūdu novērst.

Spāņa mītne latviskā manierē

Daba un klusums ir tas, kas Horhem Latvijā visvairāk patīk, aukstās ziemas neesot biedējušas. Grūtības gan sagādā komunikācija ar vietējiem, valodu prasmes ir Horhes vājā vieta. Skolā Spānijā viņš mācījies nevis angļu, bet franču valodu, un dzīvei Spānijā ar šīm abām valodām arī pieticis. Latviešu valodā viņš zina tikai pamatfrāzes, krieviski un angliski saprot diezgan daudz, bet izteikties pats nemāk. „Horhe ir vecs, vairs jaunu valodu nevar iemācīties,” ar nedaudz skumju smaidu sejā apgalvo spānis.

Tuvākie paziņas viņam Latvijā ir kaimiņi. Tie palīdzējuši Horhem apgūt melnās pirts kurināšanas prasmes, atdāvinājuši dažādas senlaicīgas mēbeles un ierīces, piemēram, sviesta sitamo. Par to, ka viesu namu iekārtojis spānis, liecina vien pāris lietas – tradicionālās spāņu koka tupeles un vīna soma. Horhe apgalvo, ka, tā kā „Baltiņkrogs” atrodas Latvijā, interjeram arī jāatspoguļo vietējās tradīcijas. Mēbeles viesu namā lielākoties ir vai nu paštaisītas vai arī atjaunotas vecās. Interjera priekšmetu ir daudz, kādu stūri rotā fotoaparātu kolekcija, citā sakārti vairāki koka sienas pulksteņi. Apkopotas melnbaltas fotogrāfijas, kurās redzams gan maziņš Horhe, gan Ina, gan, iespējams, iepriekšējie šīs mājas īpašnieki.

Otrais stāvs, divas viesu istabas iekārtotas nedaudz mūsdienīgāk, taču arī šeit pamatā ir viss „vecais - labais”. „Salabojam, pārkrāsojam un ir gatavas lietošanai,” stāsta Ina, norādot uz skapi viesu istabā, kas izgatavots no vecām, sīkām loga rūtīm pilnām durvīm. Viņa uzmeistarojusi gleznas, kas rotā otrā stāva gaiteni. Lielie, sārtie krāsu laukumi atgādina Marka Rotko stilu, vien tas, ka tie klāti uz vietējā – raupja linu audekla. Īpašnieku humors atsaucas pat labierīcību iekārtojumā – dušas kabīne ierīkota koka mucā.

Horhes valstība ir virtuve. Pavārprasmes viņš mantojis no mātes, taču iemanījies gatavot šo to no dažādām eiropiešu virtuvēm. Atkarībā no viesu vēlmēm, Horhe var pagatavot gan spāņu gaspačo, gan cūkas kāju. „Jorge diferente,”* viņš atkārto, gan rādot, kā no šujmašīnas izveidojis galda lampu, gan skaidrojot, ka zilo sieru sajaucis ar medu. No pārmaiņām viņš nebaidās un arī vietējos aicina būt drošākiem.

Arī virtuvē Horhe vadās pēc savas gaumes

* No spāņu val. – Horhe atšķiras