Lieldienu priekšvakarā tiekos ar dzīvesgudru latgalieti, skolotāju, folkloristi, sabiedrisko darbinieci Annu Babri, kura marta nogalē svinēja savas grāmatas „Mūža josta” 2. daļas atvēršanas svētkus. Pirmā grāmatas daļa izdota pirms pieciem gadiem, tajā 91 gadu vecā maltēniete apraksta savu mūža gājumu, taču otrajā ietverta gan dienasgrāmata, gan publikācijas presē, aizstāvot kultūrvēsturisko latgaļu rakstību. Sarunā Anna Babre stāsta par kara laiku, savu bērnību. Viņas acis iemirdzas, ikreiz pieminot savus nu jau septiņus mazmazbērnus un tēva sētu, kur pavada katru vasaru, joprojām rūpējoties par bitēm.
Anna Babre Lieldienas izjūt atnākam tikai tad, ja ir ievērots gavēnis. Bērnībā ģimene stingri dzīvoja pēc katoļticīgo tradīcijām. „Mums, bērniem, bija pagrūti nodzīvot bez gaļas ēšanas, bet piena produktus mums vecāki neliedza, un to mums netrūka. Katoļticīgie Lieldienām sagatavoja miesu un dvēseli, visi gāja pie grēksūdzes, gavēņa laikā netika rīkotas balles, arī bērnus radināja pie klusuma,” atceras Babres kundze. „Kad tuvojās Lieldienas, tad jau krāsojām olas – gan sīpolu mizās vārījām, gan dažādos papīros vīstījām, lai veidojas krāsainas. Tēvs kāra šūpoles, Lieldienās agri uz baznīcu braucām. Tie, kuri palika mājās, gaidīja, kad no baznīcas atvedīs svētītos produktus, tikai tad brokastoja.”
Anna Babre ir pārliecināta, ka Lieldienu tradīcijas neizzudīs, ja par tām ģimenē stāstīs bērniem un pēc tām dzīvos.
Visu rakstu lasiet 18. aprīļa numurā.
