„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 19. aprīlis
Piektdiena
Fanija, Vēsma
+3.4 °C
apmācies

Ap Leiksnys muižu

          Leiksnys spāks beja tymā, ka jei atsaroda pi svareigim satiksmis celim. Upis beja pyrmuos taidys magistralis myusu viesturē. Pa Daugovu, tod pa mežim iz Dnepru – i varēja tikt nu Baļtejis jiurys iz Malnū. Nu krystnešu pastateituos Reigys tikt iz senejū, varonū Polocku. Te, pi Leiksnys Daugovā, beja braslys, karaspāks ci tierdzuoni varēja puorsaceļt. Ari Leiksnys upe, kai var redzēt Livonejis beigu kartēs, beja sovulaik lela i svareiga, a ni taids lels gruovs.

          Gar Leiksnu guoja sauszemis ceļš, paralels upei. A tod i dzeļžaceļš. Par div lelim nūtykumim 19. godu symta vydā Leiksnys muižys dzeivē grybu jums pastuosteit.

          1938. godā literats Vincents Mickāns sasatyka Vaikulīšūs ar symtgadneicu Muoru Paukšti i nūsaklauseja juos stuostu[1]. Klaušu jeb prigonu laikūs vysa juos saime 3 voi 4 dīnys nedeļā guoja muižys dorbūs, sovu zemi apstruoduoja vokorūs voi agri nu reitu, a, ka speidēja mieness, to i pa naktim. Ka beja nazkas na tai, vaineigūs sasdīnis vokorūs muižā struopēja ar reikstem. Loba maize iz golda vysod nabeja, beja juoiztīk ar nadaudz īzylynuotu mīžu putru, suoleitom siļčem i guļbom.

          Muora Paukšte pastuosteja Vincentam Mickānam ari  par Leiksnys Kaziku. Cylvāku, kuru mes varim niu apmāram saleidzynuot ar Brigu Ignatu Maseju voi Rogovkys Pīteri Miglinīku.

           Muora pīmiņ, ka ap 1850. godu Leiksnys grafam beja seviški naciļvieceigs puorvaļdnīks. “Viņa vārdu es vairs neatceros, bet grēks viņu būtu arī pieminēt,” i itamā vītā jei treisreiz puormat krystu.

          Tys puorvaļdnīks pats personiski syta dzymtzemnīkus, i varēja redzēt, ka tys jam deve miļzeigu prīcu – syta leidz nasamaņai i smējuos. Grafi vaira dzeivuojuos pa tuolom zemem i pasažāluot eisti nabeja kam.

          Pi tuo nažieleiguo puorvaļdnīka dīnēja sulaiņs Kazimirs, saukts par Kaziku. Gaišu golvu, prota raksteit, beja cīši lobsirdeigs i nabeja īdūmeigs. Kaziks sovom acim redzēja, kas muižā nūteik, ari cylvāki pi juo guoja borim i lyudze kū naviņ dareit, kai naviņ gluobt.

          I kaidu reitu tū puorvaļdnīku atroda beigtu – beja nūsauts sovā ustobā car lūgu. “Atbrauca pats lielskungs, atveda zaldātus un cilvēkus bariem dzina uz muižu, lai sameklētu vainīgo. Domājām, ka pasaulei pienācis gals – pie nopratināšanas sita un spīdzināja vecus un jaunus, lielus un mazus, vīriešus un sievietes. Labā Kazika sirds to nebija izturējusi, un viņš lielskungam muižkunga nogalināšanā bija atzinies. Vēl labi atceros to ziemas rītu, kad muižā saaicināja visus ļaudis un izveda ragavās piesieto Kaziku. Lielskungs viņam bija piespriedis veselu vezumu rīkšu. Visi raudāja un vaimanāja, bet uz viņa muguras lūza rīkste pēc rīkstes un sniegā sūcās tā cilvēka asinis, kas mums, saviem brāļiem, bija labu gribējis. Kaziks turpat būtu arī miris, bet viņu pēdējā mirklī glāba lielmāte. Cilvēks pēc tam vēl sadzīvoja trīs gadus, bet lielie pārdzīvojumi viņu tā i aizveda kapā. Par viņa dvēseli līksnieši baznīcā lūdza vēl ilgus gadus un vasarā uz viņa kapa nekad netrūka ziedu.”

          1861. goda februarī cars Aleksandrs II atcēle dzymtbyušonu. Aprelī nu dzeļžaceļa lokomativis dzierkstelis nūdaga natuoļ nu slīžu asūšuo muižys gūvu ferma (sadaga 150 gūvs i 200 vuškys), bet lūpi mienesi īprīšk cytuos fermuos apmyra nu nazkaidys infekcejis. A 1861. goda augustā nūdaga i poša muižys piļs. Tei smukuo treju stuovu myura āka ar skuorda jumtu i tūrneiti vydā[2], kuru var redzēt Napoleona Ordys zeimiejumā.

          Guņsgrāks izacēļa taišni pusnaktīs nu ūtruo iz trešū augustu (piec vacuo styla), daga piļs div dīnys i div nakts. Suoce degt nu trešuo stuova, kur vīnā ustobā beja īreikuota darbneica – dišlers (tai tūlaik sauce gaļdnīkus), tī jēmēs ar kūkim, a ūtrys amatnīks tī nu solmu pyna bitem kūzulus. Vokorā amatnīki kartys spieliejuši i cigāreņus peipiejuši. Tīpat trešā stuovā ari “wairak neka simts garnitschu spirtus stahwejuschi”, i, kod suoce degt, tys līsmainais spirts pa stuovim iz leju i nūtecēja. Cylvāku gluobt i dzēst saskrēja daudz – svīde montys uorā pa lūgim. Gribēja iznest uorā dyžan duorgys klavīris, bet juos īspryuda durovuos i rezultatā tī i sadaga. Cīnejamuo Zibergu-Plateru grafa, muižys saiminīka vacūtāvu, kas jau nastaiguoja, ar vysu gultu iznese i izgluobe. A jaunais grafs tymā laikā beja Vuocejā, ar sorkonū gaili Leiksnā ceinejuos i vysu gluobšonu organizēja div juo bruoli – Kolupa muižkungs i Šlosbergys (niule Piļskaļne) muižkungs. Sadaga vysa kuo cīši daudz, iz vaira nakai symts tyukstūšom rubļu.

          Redzit, kaidi laiki ir bejuši! Kū par tim laikim mes zynom, kuo nikod naizzynuosim. Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejā aiz stykla vēļ i tān var redzēt Leiksnys muižys pādejuo puorvaļdnīka pletni – smuki sapeita, ar styrnys kuoju kai rūkturi. I daudz loba par Leiksnys muižkungim var pastuosteit – kai vīna nu muižkuņdžu par sovu naudu deļ zemnīku hospitali īreikuoja i poša ar sovom rūkom holerys sliminīkus apkūpe. Ka Leiksnys grafu odotu fabrika beja vīna nu modernuokūs i struodnīkim tī beja taidi lobumi, par kurim cyti i cytuos vītuos varēja tik sepinēt.

         
[1] Mickāns V. Tā bija... // "Latgales Vēstnesis", 27.05.1938.
[2] W-g. Witepska // "Latweeschu Awizes", 16.11.1861.