Nikodema Rancāna balvu par latgaliešu valodas, kultūrvēstures un novada mācības popularizēšanu un ieviešanu mācību vai studiju vidē šogad saņēma Daugavpils Vienības pamatskolas mūzikas skolotāja un bērnu folkloras kopas “Dzīsmīte” vadītāja Lūcija Vaivode. Interesi par latgaliešu valodu un kultūru bērnos viņa atrod sirsnīgumā un izpratnē balstītās attiecībās starp skolēnu un skolotāju.
“Pienāku dažkārt gaitenī pie kāda, sasveicinos: “Vosols! Kai dzeivoji?”,” skolotājai Lūcijai Vaivodei par saviem skolēniem neesot nekā negatīva, ko teikt. Par jauno paaudžu untumiem, uzmanības trūkumu vai nepacietību viņa nesūdzas, drīzāk jūsmo par viņu atvērtību un tiešumu. “Pieskrien pie manis starpbrīdī un samīļo. Un vēl vairāki uzreiz, nevis viens,” dažkārt gan skolotāja aizdomājas, vai tas tāpēc, ka mīļuma viņiem trūkst mājās, no vecākiem. Savukārt skolotājas negaidītā uzruna latgaliešu valodā daudziem saistās ar pavisam dārgām atmiņām – ciemošanos pie vecvecākiem, “dzediem un babiņām” laukos.
Latgalisko tradīciju, tai skaitā valodas, asociācijas ar bērnību ir arī pašai Lūcijai Vaivodei. “Mājas muzicēšana laikam man ir asinīs,” skolotāja atzīst, ka līdzīgi ir ar latgaliešu valodu, ko gan apguvusi tikai, būdama jau pieaugusi. Tētis to mācējis, bet ģimenē, Lūcijai augot, tajā nerunāja. Durvis uz latgaliešu kultūru un valodu Lūcijai pavēra Terēzija Broka. Zīmīgi, jo vēlāk viņa kļuva par iecienītās kordiriģentes darba turpinātāju, uzsākot vadīt folkloras ansambli “Dzīsme”. Lai gan tagad Lūcija diezgan brīvi runā latgaliešu valodā, ja gadās kāds nesaprotams vārds jaunapgūstamā dziesmā, viņa lūdz padomu zinošajiem “Dzīsmes” dalībniekiem.
Visu rakstu lasiet 4. oktobra numurā.
