Tramplīnlēkšana Latvijā ir sporta eksotika. Taču piecdesmitajos un sešdesmitajos gados lidojošie slēpotāji bija neatņemama republikas sporta dzīves sastāvdaļa. XX gadsimta sešdesmitajos gados Latvijā bija desmit tramplīni, tostarp arī Daugavpilī.
Tramplīnu Daugavpilī sāka būvēt 1937. gada janvārī, bet pirmie slēpotāji to iemēģināja jau martā. "Latgales Vēstnesis" 15. martā rakstīja par objekta svinīgo atklāšanu, uz kuru bija ieradies labklājības ministrs, kā arī piedalījās pilsētas pašvaldības priekšsēdētājs un garnizona priekšnieks.
Otrajā pasaules karā tramplīns tika iznīcināts. Savukārt 1956. gadā avīzēs tika publicēts aicinājums uzbūvēt tramplīnu. Avīze "Krasnoje Znamja" 3. janvārī rakstīja par lēmumu, kurš tika pieņemts pilsētas komjaunatnes konferencē: "Pašu spēkiem Stropos uzbūvēt tramplīnu lēkšanai ar slēpēm."
Konferencē tika apkopoti rezultāti: "Lokomotīvju un vagonu remonta rūpnīca, 3. autotransporta kantoris, "Masloprom" palīdzēja būvdarbos ar transportu, artelis "Krasnij mebeļščik" un pilsētas rūpkombināts piešķīra kokmateriālus, dzelzceļnieku arodskola izgatavoja skavas un skrūves. Būvdarbi jāpabeidz noteiktajā laikā – līdz 10. janvārim."
Oficiālā atklāšana notika 1956. gada 29. janvārī. Tramplīnu atradās Stropos, tagadējās estrādes otrajā pusē. Piezemēšanās kalns bija uzbūvēts Gubiščes ezera virzienā. Tas bija neliels, tramplīnlēcējs varēja aizlidot 20—25 metrus. Lidojošie slēpotāji šādus tramplīnus parasti dēvē par „cinīšiem”, jo tas paredzēts galvenokārt treniņiem. Taču, neskatoties uz mazo jaudu, tramplīns bija ļoti iecienīts.
Piezemēšanās kalnu izveidoja no dēļiem, kurus noblietēja ar sniegu. Acīmredzot, to izmantoja arī nobrauciena cienītāji (kalnu slēpošanas analogs).
Pirmās sacensības
Jau 4. februārī notika pirmās sacensības. Labāko lēcienu veica sporta biedrības "Spartaks" pārstāvis N. Homutiņņikovs – 214 punkti. Otrajā vietā – A. Bukovskis (183), trešajā vietā – V. Bikovskis (183).
Kamēr Daugavpilī nebija sava tramplīna, daugavpilieši brauca uz sacensībām Rēzeknē. Piemēram, 1953. gada februārī apgabala sacensībās tramplīnlēkšanā uzvarēja A. Bukovskis.
1963. gada 1. martā sacensībās par godu Siguldas tramplīna 30. gadskārtai startēja daugavpilieši. Lēkšanā no 30 m tramplīna uzvaru svinēja J. Lukaševičs zēnu, bet R. Gajevskis – jauniešu sacensībās. Pieaugušo konkurencē (50 m tramplīns) jaunie sportisti izcīnīja attiecīgi 11. un 7. vietu.
Lidojošais Germans
1965. gadā Latvijas labāko "lidojošo slēpotāju" saimē strauji ielauzās "dinamietis" no Daugavpils Germans Počekins un uzreiz uzvarēja Latvijas PSR čempionātā. G. Počekins dzimis Kostromas apgabalā, studējis Ļeņingradas Lesgafta fiziskās kultūras institūtā. Sportists nodarbojās ar slēpošanu, līdz viņam reiz piedāvāja pamēģināt tramplīnlēkšanu: "Vakarā aizbraucām uz Kavgolovas bāzi, kur bija tramplīns. Sākumā lecām no "cinīša". Nolecu trīs četras reizes, nenokritu, pēc tam no otra – lielākā tramplīna, arī tur nenokritu. Kopumā mani rezultāti bija visai pieticīgi, bet Leņingradas izlasē paņēma. Nozīmīgs man bija ceturtais kurss – 1962. gads. Bija daudz sacensību, tostarp PSRS augstskolu čempionāts. Studentu universiādē es uzvarēju divcīņā un tramplīnlēkšanā. Pēc šo sacīkšu rezultātiem komplektēja PSRS izlasi dalība Pasaules universiādē, kura notika Šamonī (Francija). Tā sanāca, ka ierēdņiem mana uzvara bija negaidīta. Bija atlikušas tikai desmit dienas, un man tā arī pateica, ka pa šo laiku nepaspēs noformēt dokumentus. Uz Šamonī es netiku."
Pēc institūta absolvēšanas saskaņā ar norīkojumu sporta meistaru tramplīnlēkšanā un slēpošanas divcīņā G. Počekinu nosūtīja uz Permu. Pēc tam sportisti devās uz treniņnometni Viļņā, kur tika būvēts tramplīns, taču vēl nebija pabeigts: "Pabijām trīs dienas, bet tad mūs pārcēla uz Zarasiem, kur es iepazinos ar savu nākamo sievu Regīnu. Ziemā palūdzu, lai mani pārceļ uz Daugavpili. 1963. gadā es jau biju Latvijā."
Negaidītais uzvarētājs
Kad Germans iekārtojās jaunajā vietā un jau bija piedzimis dēls, viņš atgriezās sportā, un 1965. gada 16. janvārī pārsteidza vietējo sabiedrību piecu tramplīnu turnīra pirmajā posmā Ērgļos. Avīze "Sports" rakstīja: "Šoreiz nācās kapitulēt republikas čempionam Ērikam Drīliņam. Šajās sacensībās negaidīti uzvarēja daugavpilietis Germans Počekins." Piecu posmu kopvērtējumā G. Počekins ar 99 ballēm no 100 iespējamām uzvarēja arī visā turnīrā.
1965. gadā G. Počekins uzvarēja visās sacensībās, tostarp arī Baltijas un Baltkrievijas PSR čempionātā, kas notika Pļaviņās. Spraiga cīņa izvērtās starp 1961. gada PSRS čempionu V. Paļčevski, PSRS izlases dalībniekiem igauņiem A. Alandi un G. Halandu un G. Počekinu, kurš par 0,7 ballēm apsteidza igauni A. Alandi.
Lidojošo slēpotāju ēras noriets
Par katru sporta veidu rūpējās vai arī to atbalstīja sporta biedrība. Lēkšana ar slēpēm no tramplīna bija "Vārpas" paspārnē. PSRS arodbiedrību sacensībās Ukrainā Latvijas komanda, kuru pārstāvēja "Vārpa", 17 komandu konkurencē (15 republikas, Maskava, Ļeņingrada) izcīnīja astoto vietu.
"Tas bija liels sasniegums, pēc tam Latvijai atļāva piešķirt sporta meistara nosaukumu par pirmo vietu. Šādas tiesības vēl bija tikai Igaunijai, Gruzijai, Ukrainai un Krievijai," stāsta G. Počekins.
Kad G. Počekins pārcēlās uz Daugavpili, viņam uzreiz piedāvāja nokomplektēt grupu treniņiem. Taču jaunais "dinamietis" pastāvīgi bija sacensībās, treniņnometnēs, tāpēc darbam ar grupu neatlika laika: "Pastāvīgi atliku uz vēlāku laiku, bet tad tramplīns sapuva un to nojauca. Pēc 1968. gada nolēmu pamest aktīvo sportu, domāju – beidzot varēšu veltīt laiku tramplīnam. Mums pateica – ja gribat, būvējiet paši. Iedeva traktoru. Es izveidoju piezemēšanās kalnu, plānoju, ka varēs lēkt 35, pat 40 metrus – tā bija robeža, ko ļāva reljefs. Uzstādīja četrus betona stabus. Bija viss – rasējumi, vietas plāns. Palīgā atbrauca visa Latvijas izlase, uzslēja teltis, kur dzīvot. Mēs būtu uzcēluši tramplīnu, taču mani iesauca armijā," atceras G. Počekins.
Kas notika ar pārējiem tramplīniem
Lēkšana ar slēpēm no tramplīna pastāvēja, pateicoties nelielai entuziastu grupai Latvijā un sporta biedrībai "Vārpa". Ar laiku "Vārpa" nolēma, ka tramplīnlēkšana nav perspektīvs sporta veids un vairs neveltīja tam uzmanību. G. Počekins, brāļi Pūliņi, Ēriks Drīliņš, Mihails Jakovļevs pakāpeniski aizgāja no sporta, bet jaunās maiņas nebija. Tramplīni, kuri bija būvēti no koka, ar laiku sapuva, bet reizē ar tiem izzuda arī tramplīnlēkšana.
Uzziņai
- Pēdējo uzvaru G. Počekins izcīnīja LPSR čempionātā 1970. gadā, trešo vietu ieguva krāslavietis Ivans Afanasjevs
- Pirmās sacensības tramplīnlēkšanā Latvijā notika Cēsīs (1932. gads). Lēcienu tālums vidēji bija 20 metri
- Pēdējās sacensības notika Valmierā 1978. gadā, piedalījās aptuveni 15 cilvēki
- Latvijas rekordu – 102 metri – uzstādīja Tālis Pāvuliņš Bakuriani (Gruzija) 1972. gadā PSRS kausa izcīņā
- Vienīgais tramplīns pašlaik Latvijā atrodas Ogrē
Komentāri