Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 15. decembris
Sestdiena
Hanna, Jana, Johanna

No Šekspīra pilsētas mājup uz Latgali

Irēna Voitāne un Oļegs Fogelmanis savā mājā Mežciemā // Foto: Aleksandrs Rube

Daugavpilī šo pāri pazīst visi, kas piedalās vērienīgu pilsētas pasākumu organizēšanā. Kara vēstures rekonstrukcijas klubu festivāls cietoksnī, Rīgas ielas svētki, balles vakarkleitās un frakās – tās ir tikai dažas radošās iniciatīvas, kurās piedalās Irēna Voitāne un Oļegs Fogelmanis. Taču vēl pirms dažiem gadiem viņi nebija pārliecināti, ka atgriezīsies Latvijā.

No Rīgas uz Daugavpils perifēriju

Irēna un Oļegs kopā jau gandrīz divdesmit gadus, lai gan atrada viens otru nebūt ne jaunībā. Irēna redzēja Oļegu pirmo reizi, kad viņai bija sešpadsmit gadi, - tolaik viņš bija lielas fabrikas direktors Rīgā. „Gluži kā Alēns Delons būtu nokāpis no žurnāla vāka – es vienkārši sastingu,” viņa atzīstas, „toreiz nodomāju – ja man liktenis dāvātu šādu vīrieti. Un ko jūs domājat? Pēc 36 gadiem tas notika! Vārdu sakot, galvenais ir pacietība.”

Irēna dzimusi Ilūkstē, savukārt Oļegs savu jaunību pavadīja Jūrmalā un Rīgā. Ilgu laiku viņi dzīvoja galvaspilsētā, kur nodarbojās ar floristiku, apzaļumošanu un celtniecības biznesu. Pēc kāda laika viņi sagribēja nopirkt vasarnīcu, investēt nekustamajā īpašumā. Un Irēnu sajuta, ka viņu velk uz dzimto pusi. Namiņš Daugavpils mikrorajonā Mežciemā pārim kļuva par īstu pārbaudījumu, jo divtūkstošo gadu sākumā šeit pārsvarā dzīvoja maznodrošināti cilvēki. Mājām un zemei nebija gandrīz nekādas vērtības. Tā sākās dzīvojamās mājas atjaunošanas epopeja, kura agrāk piederēja Daugavpilī pazīstamam pediatram Arnoldam Kalniņam.

Pirmā Olega un Irenas iegadātas mājas foto

Sākumā māju Mežciemā izmantoja tikai vasarā, taču pēc kāda laika pāris saprata, ka viņi savu darbību varēs turpināt arī Daugavpilī. Kādā jaukā dienā viņi sakrāva divās lielās kravas automašīnās dažādas ierīces, augus un to visu atveda uz šejieni. Tā Irēna un Oļegs sāka labiekārtot teritorijas pie Šūņu, Rugeļu, Stropu ezera un citur. Arī Mežciems pamazām sāka pārvērsties klusā un jaukā rajonā. Tā turpinājās līdz 2010. gadam, kad Irēnai un Oļegam Anglijā piedzima mazdēls. Krīzes apstākļos, kad darba objektu skaits saruka, bet kredītsaistības bija jāmaksā, viņi nolēma doties peļņā uz ārzemēm.

Anglijas „Murkšķa diena”

Irēna un Oļegs devās uz Stretfordu pie Eivonas – Šekspīra dzimto pilsētu un vienu no svarīgākajiem Lielbritānijas tūrisma centriem. Pirmā uz turieni aizbrauca Irēna, pēc tam – Oļegs, kurš nespēju tur nodzīvot ilgāk par gadu. Savukārt Irēnai izdevās tur iedzīvoties un viņa pamazām sāka kāpt pa karjeras kāpnēm – no apkopējas līdz miljardiera mājas pārvaldniecei.

Galvenā problēma, protams, bija valoda. Ikviens, kurš kaut reizi bijis Anglijā, zina, ka pat tad, ja ir labas angļu valodas zināšanas, komunicēt ar britiem dažkārt ir visai grūti. Katrā valsts apgabalā ir sava dialekts, savukārt dažos (piemēram, Liverpūle vai Londonas slengs koknijs) ārzemnieki var vienkārši apjukt. Arī Irēnai un Oļegam neklājās viegli. Visbeidzot Oļegs atmeta cerības iemācīties angļu valodu labā līmenī, taču Irēnai tas izdevās.

Talkā ar biedrību "Mežciems"

Stretfordā pie Eivonas Irēna nostrādāja gandrīz piecus gadus un šajā laikā guva dažādas interesantas atziņas. Pirmais pārpratums bija saistīts ar darba meklējumiem. Irēna godīgi aizpildīja savu CV, atzīmēja, ka agrāk viņai piederēja vairāki floristikas veikali. Taču, klausot meitas padomam, viņa to saīsināja un uzrakstīja – „četru klašu izglītība, daudzus gadus strādājusi par apkopēju”, un darba piedāvājumi sāka nākt cits pēc cita. Otrkārt, angļiem piemīt savdabīga, grūti izprotama skaistuma izjūta. Irēna ilgi nespēja saprast, kā viņi veido savus slavenos parkus un veido ziedu pušķus. Treškārt, un Irēna ar Oļegu par to pārliecinājās paši, - lai cik labs speciālists esi bijis dzimtenē, Anglijā būs jāsāk no viszemākā pakāpiena, un tikai pēc kāda laika tevi var paaugstināt amatā. Gana svarīga loma ir arī tam, cik oriģināli paveikts darbs, adekvāta reakcija, uzklausot aizrādījumus par savām kļūdām.

Irēnu un Oļegu nomāca arī angļu dzīves ritms. Dienu no dienas - viena vienīga rutīna, tāda savdabīga Murkšķa, lai gan atalgojums – labs. Oļegs, lai arī nebija profesionāls mūrnieks, varēja nopelnīt 100 sterliņu mārciņas dienā. Taču nebeidzami tūristu bari (Stretfordā pie Eivonas – 2 līdz 3 miljoni gadā), vietējo iedzīvotāju ārišķīgā pieklājība un vienmuļais darbs diendienā garīgi nomāca un vairoja ilgas pēc mājām. Nepriecēja arī laika apstākļi – septiņus mēnešus gadā nepārtraukts lietus un ass vējš. Taču priecēja tas, ka līdzās bija tuvinieki, kā arī iespēja satikt tautiešus Karaliskajā Šekspīra teātrī, kur kostīmu glabātavas vadītāja bija Nadežda no Liepājas, bet galvenais apsargs – Jānis no Rīgas. Pirms pašas prombraukšanas darba devējs piedāvāja Irēnai ievērojamu algas pielikumu, taču viņa vairs nespēja pretoties dzimtās zemes aicinājumam.

Būs mājoklis – būs, kur atgriezties

Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Irēna un Oļegs nolēma atgriezties, bija nomnieku patvaļa. Mājā Mežciemā viņiem bija nodota bezmaksas lietošanā, taču saimnieku prombūtnes laikā viņi tur ierīkoja gaļas pārstrādes cehu. Turklāt gan māja, gan teritorija ap to bija nolaista, viss bija aizaudzis ar zāli. Lai to visu sakoptu, vajadzēja daudz laika un pūļu.

Taču, neskatoties uz to, atgriešanās bija gluži kā svaiga gaisa malks. Kamēr pāris bija projām, Daugavpili sakārtoja, salaboja daudzus ceļus. „Nav tiesa, ka Daugavpilī nekas nemainās,” uzsver I. Voitāne, „tie, kuri bija aizbraukuši uz vairākiem gadiem un atgriezās, vienmēr ievēroja pārmaiņas.”

Irēnai un Oļegam īpaši patīkami bija tas, ka viņu prombūtnes laikā pozitīvas pārmaiņas bija notikušas Daugavpils cietoksnī. Jāpiebilst, ka pirmie pozitīvie iespaidi pēc atgriešanās no Anglijas pārim saistās tieši ar šo vietu, jo pirmajā kara vēstures rekonstrukcijas klubu festivālā „Dinaburga 1812” viņi veidoja tērpus „virsnieku sievām”. Pēc tam tapa senlaicīgu tērpu ekspozīcija „Atmiņu lāde”, pilsētas Ziemassvētku un Jaungada rotājumi, tika organizētas balles ampīra stilā, nodibināta biedrība „Mežciems”, atklāta mākslas galerija „Baltais zirgs” un īstenotas daudzas citas idejas.

Irēna un Oļegs Martas ballē 2018. gadā

Pāra atbilde uz jautājumu, kā mazināt cilvēku aizplūšanu no Latvijas un panākt, lai aizbraukušie atgrieztos, ir visai negaidīta, - cilvēkiem jāpiešķir mājoklis. Viņi novērojuši, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši, krievi, poļi, kuri uz turieni aizbraukuši no Latvijas, uzskata sevi par piederīgiem Latvijai un vairākums vēlas atgriezties mājās. Taču šķēršļus rada vietējā nekustamā īpašuma tirgus un iespēju, kādas tiek piedāvātas reemigrantiem, nepārzināšana.

„Es nezinu, kā juridiski pareizi noformulēt šo vajadzību, taču skaidri zinu, ka Latvijas pašvaldībām ir milzīgas dzīvojamā fonda rezerves,” apgalvo Irēna, „daudzas mājas un dzīvokļi stāv tukši un pūst, nevienam nevajadzīgi. Nezinu, kā lai izkontrolē šādas „sadales” iespējamo ļaunprātīgo izmantošanu, taču esmu pārliecināta, ka cilvēkiem tas tik tiešām ir vajadzīgs.”

Aizbraukušie Latvijas iedzīvotāji vairāk par visu baidās saslimt – medicīnas pakalpojumi un veselības apdrošināšana ārzemēs maksā ļoti dārgi. Tāpēc visi brauc ārstēties uz Latviju. Taču viņi nepaspēj noskaidrot, kādas ir iespējas, lai atgrieztos dzimtenē pavisam. Daudzi izglītoti cilvēki var strādāt mājās, ar interneta starpniecību. Taču, lai sameklētu sev mājokli, turklāt ar normāliem līguma nosacījumiem, emigrantiem dažkārt vienkārši nav laika.

Uzziņai

  • Irēna un Oļegs uzskata, ka, dzīvojot Anglijā, liels mīnuss ir dzīvojamo un darba telpu minimālisms, - mūsu cilvēkiem gribas vairāk plašuma.
  • Iekrāt naudu pēc īres, komunālo maksājumu nomaksas, pārtikas iegādes Lielbritānijā ir ļoti sarežģīts uzdevums. Sākumā reālie iekrājumi nepārsniedz 100-200 eiro mēnesī.
  • Latvijas un Anglijas lielā atšķirība – pārmērīgi uzpūstais birokrātiskais aparāts pašvaldībās. Piemēram, Stretfordā pie Eivonas (aglomerācija vairāk nekā 10 000 cilvēku) vietējā pārvaldē strādā tikai 10 ierēdņi.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.