Kad Līksnas svētceļnieki posās ceļā, saulīte centās spītīgi izkāpt no lietus mākoņiem. Laura Strūķe, grupas vadītāja, smaidot iedrošināja, ka diena būs jauka, bet ja arī nolīs pa kādai lietus lāsei, tik un tā tas netraucēs katram noiet savu mazo vai lielo ceļu pie Dieva.
Dažiem līksniešiem šis būs pirmais svētceļojums. Tā Kristīne Skrinda, mammas iedrošināta, ies uz Aglonu, somā ielikdama svarīgāko -- ūdeni. Ar to varēs dzesēt slāpes draugiem un sev, tāpat arī nomazgāt muti. Kristīnei līdzi ir arī cepure, kas pasargās no saules, un lietus mētelis, kas, kā meitene pajokoja, liks nobīties mākoņiem. Svētceļojumā gadās arī pa kādai tulznai, taču Linda Pēterāne par to nesatraucas, viņa mugursomā ir ielikusi ērtus apavus. „Nu un ja arī būs kāda tulzna, tad gan jau tiksim galā,” optimisma pilna ir Linda. Tikmēr Viktorija Japiņa nav aizmirusi arī par kādu našķi, šoreiz tas ir siers, ko mamma bija paspējusi sasiet jau agri no rīta.
Linda, Kristīne un Viktorija bija vienisprātis, ka svētceļojumā pati svarīgākā ir lūgšana. Meitenes lūgs stiprinājumu, veselību, vienotību un mīlestību savām ģimenēm.
„Kad svētceļojumā esi gājis daudzreiz, tad neskaiti vairs nedz reizes, nedz arī soļus,” teica Laura Strūķe. Pirms tam viņa bija gājusi kopā ar Kalupes draudzi, nu jau 3 gadu vada Līksnas svētceļnieku grupu. Laura 35 svētceļniekus aicinās apcerēt ticības apliecinājumu „Es ticu”, ko ticīgie lūdz katru svētdienu un lielās svētku dienās. „Ja mums būs stipra ticība, mēs spēsim visu,” ir pārliecināta Laura, aicinādama ceļabiedrus visas trīs dienas maršrutā vairāk kā 50 km garajā maršrutā „Līksna-Arendole-Ārdava-Aglona” aizvadīt, lūdzot Dievu vārdos, dziesmā un klusumā.Vairāk lasiet 13. augusta numurā.
