„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 23. decembris
Pirmdiena
Balva, Viktorija
+0.8 °C
neliels sniegs

Par spīti problēmām teātris strādā veiksmīgi

Trīs gadu laikā, kopš te strādāju, nekad vēl sezonas beigās neesmu bijis tik laimīgs, atzīst Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs, režisors Oļegs Šapošņikovs. Ir nosvinēta sezonas pēdējā pirmizrāde „Ļausimies seksam!”, maijā beigušās arī veiksmīgās viesizrādes Rīgā. Rudenī Saules skolā mācības sāks teātra aktieru kurss. „Laime ar katru gadu pieaug, jo es redzu pozitīvu dinamiku - šogad kvalitātes ziņā esam sasnieguši visvairāk,” saka teātra vadītājs.

Sezonā bija iecerēts izveidot 10 vai 11 iestudējumus, tomēr tās vidū teātra vadība saprata, ka repertuārs jau ir piesātināts. Arī saimnieciskie apsvērumi liek domāt, ka nevajag ieguldīt līdzekļus, ja nosacīti vecās izrādes joprojām ir ļoti pieprasītas un labi apmeklētas. Nav jāiestudē par katru cenu, tāpēc tapa deviņas izrādes.

Aprīlī un maijā notika Daugavpils teātra viesizrādes Rīgā. Izvērtējot paveikto, O.Šapošņikovs mazliet ironizē, ka, viņaprāt, vislielākais ieguvums esot pašai Rīgai: „Joprojām esmu spiests skart šo rūgto tēmu – attieksmi pret Latgali. Pārsvarā gadījumu, kad mūsu izrādi pirmo reizi apmeklē prominentas personas, mums uzdod jautājumu – bet kā tas ir iespējams Daugavpilī? Savukārt es nesaprotu, kāpēc mums tā jautā. Jo vairāk publikas Rīgā redzēs mūsu kvalitāti, jo ātrāk mainīsies attieksme ne tika pret Daugavpils teātri, bet pret visu reģionu. Ir svarīgi, lai netiktu domāts, ka Daugavpils teātrim piešķirtā dotācija tiek izkaisīta vējā. Šis ir valsts teātris, un mēs uzņemamies atbildību īstenot valsts kultūrpolitiku. Viena no tās vadlīnijām ir decentralizācija, ko mēs tagad veiksmīgi palīdzam īstenot, parādām, kā reģions attīstās.” Rīgā teātra kolektīvs ir guvis daudz pozitīvu emociju. Nebūtu jēgas nekādai kultūrpolitikai, ja publika pēc izrādēm neaplaudētu un neceltos kājās, un tas ir piedzīvots. „Ko vēl teātris var gribēt? Man brīžiem šķiet, ka es sapņoju. Jo par spīti esošajām problēmām esam tik veiksmīgi. Tas dod lielu enerģiju un iemeslu priekam,” atzīst valdes priekšsēdētājs.

Visu rakstu lasiet 6.jūnija numurā.