18. novembrī reizē ar Latviju savu dzimšanas dienu svin arī krāslaviete Monika Kokina, kurai šogad aprit 100 gadi. Šādā cienījamā vecumā vairs neskaita gadus, bet gan katru nodzīvoto dienu, kas ir īsta Dieva dāvana. „Nekad nebiju domājusi, ka nodzīvošu līdz simts gadiem. Laikam par to jāpateicas bitēm un medum. Kas medu ēd, tas ilgi dzīvo,” sava ilgā mūža noslēpumu smaidot atklāj jubilāre, kura ik gadu notiesājot vismaz trīs litrus medus. To viņa lieto pa tējkarotei ik rītu tukšā dūšā.
Piedzīvojusi abus pasaules karus, smagu darba mūžu un tuvinieku zaudējumu, Monika joprojām ir gana ņipra un nesūdzas par veselību. Vienīgi dzirde esot kļuvusi sliktāka, tāpēc piekodina runāt skaļāk. Mazmeita Inese stāsta, ka vecmāmiņa pati vēl pa māju šiverē, lasa avīzes, ar austiņām skatās televīzijas pārraides un ik nedēļu iet uz pirti, pārspējot izturībā pat jaunāko paaudzi. Monikas atmiņa viņu joprojām nepieviļ un glabā daudz interesanta, ko pastāstīt mazbērniem Inesei un Jurim un četriem mazmazbērniem.
Pirms 36 gadiem Monika kļuva par atraitni. Apkārtējā sādža pamazām izmirusi, arī kaimiņu vairs tuvumā nebija, tāpēc viņa nolēma māju pārdot un pārcelties uz Krāslavu. Nopirkusi nelielu mājiņu pilsētā, iekopa blakus dārziņu, kurā rušinājusies vēl pavisam nesen.
Visu rakstu lasiet 17. novembra numurā.
