4. maijā daudzviet tiek svinēti Baltā galdauta svētki. Arī „Beku” mājās uz galda klāts skaists tamborēts balts galdauts, kam ir īpašs stāsts, tāpat kā mājas saimniecēm – Lūcijai Gorbikai un viņas mazmeitai Inesei Bērziņai.
Šis ir stāsts par stiprām Latgales sievietēm.
Apņemšanās senču piemiņai
Šogad Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā Inese iecerējusi piepildīt kādu sapni – pie savu senču mājas Kalkūnu pagastā, kuru kopā ar draugu Gunāru pamazām atjauno, mastā plīvos sarkanbaltsarkanais karogs, bet viņa, tērpusies pašas sarūpētā savas vecmammas vecāku dzimtās vietas Ērģemes—Ēveles (Valmieras novads) autentiskā Ziemeļvidzemes tautastērpā, raidīs debesīs pateicību par savu dzīvi un saviem mīļajiem, par to, ka viņai dota iespēja gūt mierinājumu senču mājās. „Manas attiecības ar Dievu vienmēr bijušas attālinātas. Man ir sava ticība. Ja vajag, palūgšos,” saka Inese, kurai dzīvē nācies pārdzīvot ļoti daudz smagu brīžu un pat cīnīties par pašas dzīvību.
„Bekas” viņa uzskata par savu šūpuli, kam veltīt laiku un spēku, turklāt viņa vēlas rūpēties par vecmāmiņu tāpat, kā viņa savulaik rūpējusies par Inesi.
Lai arī mājas ārpusē un telpās pilnā sparā rit pārbūve, pārņem omulīga un mājīga sajūta, jo to rada nevis interjers, bet mājas iemītnieki. Šeit nedaudz zūd laika izjūta un nav vēlmes doties prom.
Māju uzcēluši Lūcijas vecāki Paulis un Emma Baraviki, kuri 1926. gadā šurp atceļoja no Valkas puses, jo te bijusi iespēja par lētāku naudu nopirkt zemi. Kādreiz te atradušies vecās ķieģeļu rūpnīcas šķūņi, uz viena no to pamatiem arī tapa māja. Joprojām, rušinoties dārzā, Inese no zemes izceļ milzum daudz ķieģeļu atlieku, kuras izmanto savu puķu dobju dekorēšanai. Šie nededzinātie kleķa ķieģeļi saglabājušies kādreizējā šķūņa mūra balstos, no kuriem Ineses vectēvs savulaik izbūvējis kūti. Inese iecerējusi šo veco ēku pārveidot par savdabīgu atpūtas mītni, kur pulcināt viesus un rīkot tikšanās.
„Vēlos, lai manu senču sapnis turpinās arī 21. gadsimtā,” saka Inese. Lūcijas mamma Emma vienmēr bija sapņojusi dzīvot meža malā. Inese īstenojusi vecvecmammas sapni – apmežojusi četrus hektārus zemes, kur jau vairāk nekā desmit gadus aug egles un bērzu birzs. Bet Emmas sapni par “laubīti” pie mājas Inese iecerējusi īstenot iestiklotas verandas veidolā. Lai vecmammai būtu omulīgi, mājā ierīkotas labierīcības un ūdensvads. Ap māju iestādītas ābeles un top Likteņdārzs. Inese vēlas šo vidi sakārtot tiktāl, lai bērniem te būtu patīkami iegriezties ciemos. Viņa pateicas sava Daugavpils vidējās paaudzes kolektīva „Saime” dejotājiem, kas nākuši abiem ar Gunāru talkā.
Pilnu rakstu lasiet 3. maija numurā.
