Zemnieku saimniecības „Tālskati” (Daugavpils novada Skrudalienas pagasts) īpašnieks Nikolajs Butorins un viņa dzīvesbiedre Ludmila saimnieko jau vairākus gadus, un viņiem ir tās pašas problēmas, kā citiem zemniekiem. Taču daudz lielāku interesi izraisa šī pāra neparastais iepazīšanās stāsts.
Liktenīgais fermeru forums
Nikolajam ir 49 gadi, un viņš jau ir vairākas reizes precējies, piedzimuši četri bērni. Nikolajs neslēpj un pat ar lepnumu stāsta, ka visiem saviem bērniem viņš godprātīgi ir maksājis un vēl joprojām maksā alimentus, un neatsakās ne no viena sava bērna, jo mīl viņus.
Ludmila Paršina, pirms satikās ar Nikolaju, dzīvoja Arhanģeļskas apgabala rajona centrā Ustjanskā, kur strādāja par pasniedzēju industriālajā tehnikumā un vadīja vakarskolu: „Mūs ar Nikolaju saveda kopā nejaušību ķēdīte – citādi šo fenomenu nav iespējams izskaidrot. Es dzīvoju Krievijā, viņš – Latvijā, un pēkšņi mēs esam kopā.”
Ludmila un Nikolajs iepazinās 2012. gadā interneta lauksaimniecības forumā „Fermer.Ru”. Sāka komunicēt, tā pagāja pusgads, līdz Nikolajs uzaicināja Ludmilu ciemos, neko daudz necerot, ka sieviete no Krievijas ziemeļiem atbrauks uz viņai pilnīgi svešu valsti. Visi radi, paziņas un kaimiņi centās atrunāt Ludmilu no tik riskanta soļa. Savukārt, uzzinājuši vīrieša, pie kura viņa taisījās braukt ciemos, uzvārdu, sāka smieties: „Mūsu rajonā taču katrs otrais ir Butorins, bet te uzradies vēl viens!” Tā, pārdevusi cūkas, kazas un vistas, Ludmila devās uz tālo un nezināmo Latviju.
Nikolaja saimniecībā tobrīd bija 13 slaucamas govis un teļi. Saimnieks vienatnē šā tā tika galā ar mājas rūpēm, taču viņam jau sen bija vajadzīga uzticama palīdze, kura būtu gatava dalīt ar Nikolaju visas lauku dzīves grūtības.
Iespējams, kāda cita sieviete, saskārusies ar problēmām, kas saistītas ar dzīvošanu viensētā, aizbēgtu neatskatoties, taču ziemeļnieci Ludmilu tas nebiedēja: „Krievijā mēdz teikt – kāds žogs, tāds saimnieks. Pie Nikolaja mājas žoga nav, un es nodomāju – tātad viņš ir atklāts cilvēks. man iepatikās arī mājīgais mājoklis. Runājot par brūnaļu kopšanu, jāpiebilst, ka Krievijā es jau biju ieguvusi mājlopu kopšanas pieredzi.”
Izņemot govis, Ludmila rūpējas arī par dārzu, neaizmirstot arī par skaisto – puķu dārziņā mājas priekšā aug dažādu šķirņu dālijas un citas puķes. Saimnieki iegādājušies arī Anglo Nūbijas šķirnes kazu. Jāpiebilst, ka arī Krievijā Ludmila turēja šos dzīvniekus – tur Anglo Nūbijas šķirnes kaza ar visiem dokumentiem maksā diezgan dārgi. Par naudu, ko Ludmila Krievijā saņēma par vienu kazu, Latvijā viņi iegādājās riteņtraktoru.
Vai ir jēga?
Šis jautājums Nikolaju Butorinu satrauc jau sen: „Mūsu valstī nav nekādas pastāvīguma. Tikko esi pieradis pie vienām ES regulām, seko citas. Un tā bez gala un malas. Vēl viens paradokss – nav nekādas atšķirības, var ir viena vai pussimts govis.” Zemnieks paskaidroja – vienai brūnaļai tiek tērēta noteikta naudas summa un peļņa ir minimāla, bet, arī turot vairākus desmitus lopu, ienākumi ir niecīgi, bet problēmu daudz.
Pilnu rakstu lasiet 26. oktobra numurā.
