„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 7. oktobris
Pirmdiena
Daumants, Druvvaldis
+6.2 °C
apmācies

Jaunības eliksīrs – skolotāja profesija

Edīte Strupā // Foto: Dinija Jemeļjanova

Piektdienas pēcpusdienās, vēl īsi pirms pēdējā skolēnu autobusa iebraukšanas Špoģu vidusskolas pagalmā, 4.a klases kabinetā darbojas bērni – pirms brīvdienām jāizpilda visi mājas darbi. To kontrolē skolotāja Edīte Strupā, kas atzīst, ka, lai arī pēc garas darba dienas vēlas klusumu un mieru, bērni ir viņas jaunības eliksīrs. Šogad aprit 40 gadi, kopš viņa strādā par pedagoģi.

Drošāki, bet nemotivētāki

„Ne tikai zinošāki tehnoloģijās, bet arī drošāki un atvērtāki,” tā pieredzes bagātā skolotāja raksturo bērnus, kas skolas gaitas uzsākuši pēdējā desmitgadē. Ikdienā tas izpaužas arī tādējādi, ka skolēni izteiks savas domas pat tad, ja tās būs pretrunā skolotāja teiktajam. Taču viņa ievērojusi arī negatīvu tendenci - motivācijas zudumu. To skolotāja saista ar vērtēšanas sistēmas izmaiņām, sākumā pārejot no piecu uz desmit baļļu sistēmu, bet vēlāk – uz dalījumu „ieskaitīts” vai „neieskaitīts”. Lai gan skolēniem, kam mācības sagādā grūtības, tas ļauj nopelnīt sekmīgu vērtējumu, teicamniekus vērtējums “ieskaitīts” nemotivē.

Jāatzīst, ka vēl straujāk par bērnu paradumiem mainās tendences Latvijas izglītības sistēmā. E. Strupā piekrīt viedoklim, ka kompetenču izglītība pieredzējušiem skolotājiem varētu nešķist kaut kas jauns, jo daļa no šīm idejām skolās jau īstenotas vai vismaz dzirdētas agrāk. Tāpat pieredze noder, vērtējot ar skolu tīklu optimizāciju saistīto kritiku. Apgalvojumu, ka skolēni, kam ceļš uz skolu ilgst vairāk nekā stundu, būtu vairāk noguruši nekā tie, kam mājas ir teju aiz skolas stūra, viņa nevar apstiprināt. „Piemēram, manā audzināmajā klasē ir skolēns, kas uz Špoģiem brauc no Nīcgales, bet, šķiet, viņš nekad nav noguris,” smejas skolotāja.

Aizvien skolā nākas saskarties ar situācijām, kad bērnam izglītība jāturpina nevis citā iestādē, bet pat citā valstī. Rezultāts tam var būs dažāds, tomēr kopumā dzirdētais no emigrējušo audzēkņu palikušajiem tuviniekiem liecina, ka par Latvijā iegūtajām zināšanām, turpinot mācīties svešumā, nav jāsūdzas. „Ir skolēni, par kuriem prieks – arī svešumā viņiem ir izdevies „izsisties”,” kāds Šveicē tagad vada patēva uzņēmumu, cits sekmīgi iestājies prestižā augstskolā. Vienu gadu audzināmajā klasē mācījusies meitene, kas pirmās skolas gaitas uzsāka Anglijā, tagad viņa gan ir atkal prom.

Pilnu rakstu lasiet 2. novembra numurā.