Latgales zoodārza apmeklētājus sagaida ekskursiju vadītājs Aivars Rimicāns, uzdodot āķīgus jautājumus un sniedzot atbildes uz tikpat pat āķīgiem viesu jautājumiem. Aivaru droši var dēvēt par Latgales zoodārza runas vīru.
Ikdienā viņam nākas lauzt daudzus stereotipus par dzīvniekiem, mudināt pētīt, izzināt tos. Piemēram, bērni maldīgi uzskata, ka nedrīkst ņem rokās krupi vai ka pērtiķi ēd tikai banānus. Zoodārzā redzot, ka pērtiķis no lielās pārtikas porcijas paņem kartupeli, salātu lapas vai tomātus, bērniem mute paliekot vaļā. Turklāt pērtiķim garšo arī biezpiens, saka Aivars. Saskatījušies filmas, bērni domā, ka sikspārņi kož un dzer asinis, taču Aivars mierina, ka Latgales zoodārzā dzīvo tikai sikspārņi – zālēdāji. Daudzi vēlas šeit ieraudzīt ziloni, tīģeri, lauvu vai haizivi, nākas skaidrot, ka tik lieliem dzīvniekiem vajag daudz vietas. Taču pēc stundas garas pastaigas skumjas par to pagaist. Lielākais izaicinājums ir novērst bērnu uzmanību no mobilajiem tālruņiem un ieinteresēt uzzināt ko vairāk par dabu un dzīvniekiem.
Latgales zoodārzs ir patvērums daudziem bruņurupučiem, papagaiļiem, jūras cūciņām un citiem dzīvniekiem, kurus pirms tam vecāki iegādājušies bērniem kā rotaļlietu, neapzinoties atbildību. Taču dzīvā rotaļlieta ar laiku apnīk, tāpēc Aivars katrreiz atgādina, ka cilvēks ir atbildīgs par tiem, kurus pieradina. Tāpat atgādina nenest šurp vai mājās gulbjus, baložus un citus putnus, jo tiem jādzīvo dabiskajā vidē.
Aivars zoodārzā ir iemācījies saprasties ar dzīvniekiem, piemēram, paņemt rokā zalkti tik saudzīgi, lai to nesaspiestu. Šoruden, meklējot ziemošanas vietu, pa ventilācijas caurulēm Daugavpils Šmakovkas muzejā bija iekļuvis zalktis. Aivars to noķēra un nogādāja zoodārzā.
Viņš uzsver, ka arī dzīvniekiem ir raksturs un mainīgs noskaņojums – vienā reizē tie ļaujas būt samīļoti, citā – pretojas. Lai stāstījums būtu interesantāks, viņš smeļas informāciju internetā un grāmatās. Studiju gados izpētījis sila ķirzaku populāciju Daugavpils reģionā, tostarp Ruģeļos, un joprojām aizrautīgi lasa aprakstus par ķirzakām.
Aivars ir dabas draugs kopš bērnības, kad vasaras pavadīja laukos pie vecmammas Nīcgales pagastā. Pēc Daugavpils 12. vidusskolas studēja vides zinātnes DU, jo interesē dzīvnieku ģeogrāfiskā atrašanās. Vēlāk pabeidza arī maģistrantūru vides plānošanā ar specializāciju dabas aizsardzībā.
Daudzus gadus viņš abonē avīzi „Latgales Laiks”, kuras redakcijā skolas gados bijis praksē. Toreiz rakstu veidošanas un avīzes maketēšanas „virtuve” šķitusi sarežģīta, toties sarunas ar cilvēkiem, braucieni uz laukiem bijusi priecīga nodarbe.
11. novembrī Aivars svin savu dzimšanas dienu un ik gadu šajā dienā dodas lāpu gājienā, lai apliecinātu cieņu tiem, kuri atdeva dzīvību par Latviju. Viņš ir pārliecināts, ka darbs un spēks jāiegulda Latvijas attīstībā. Aivars sapņo nākotnē izveidot ģimeni un profesionāli pilnveidoties.
