18. novembrī pie Indras dzelzceļa stacijas tika atklāta piemiņas plāksne bīskapam Boļeslavam Sloskānam. Pirms 85 gadiem Indras robežpunktā Romas katoļu baznīcas bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kurš bija izgājis cauri padomju cietumu un lēģeru ellei, tika apmainīts pret Latvijā apcietināto padomju spiegu.
Svētku brīža svinīgumu nemazināja ne krēsla, ne lietus. Īpaši aizkustinoši skanēja Indras katoļu draudzes prāvesta Genādija Alferova aizlūgums par Boļeslavu Sloskānu, kurš sludināja Dieva vārdu visu savu mūžu. G. Alferovs ir kalpojis draudzē, kurā dzimis bīskaps, un pat redzējis ierakstu viņa dzimšanu ierakstu baznīcas grāmatā.
Krāslavas novada domes deputāts Gunārs Svarinskis un Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors Valdemārs Gekišs uzsvēra, ka piemiņai par izcilo latviešu tautas dēlu Boļeslavu Sloskānu jādzīvo cilvēku sirdīs. Diemžēl šo notikumu nesagaidīja Janīna Gekiša -- pedagoģe ar sešdesmit gadu stāžu un izcila Latgales novadpētniece, kura par savu darbu apbalvota ar Atzinības Krustu. Tā bija viņas iecere – uzstādīt Indrā piemiņas plāksni B. Sloskānam. To īstenoja viņas dēls Valdemārs, savukārt līdzekļi marmora plāksnes izgatavošanai tika saņemti no Latgales reģiona Attīstības aģentūras un Krāslavas novada domes, savukārt AS „Latvijas dzelzceļš” un vietējā pagasta pārvalde deva atļauju tās uzstādīšanai.
Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienas pagasta Tiltgalos. Pabeidzis ģimnāziju, viņš iestājās Sanktpēterburgas Garīgajā seminārā, pēc tam -- Petrogradas Garīgajā akadēmijā. 1917. gada janvārī tika iesvētīts par priesteri. Bija paredzēts, ka B. Sloskāns dosies kalpot uz Latviju, bet pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada oktobrī Petrogradā trūka katoļu priesteru, tāpēc B. Sloskānu atstāja tur, neilgu laiku viņš kalpoja arī Maskavā un Vitebskā. Pēc boļševiku nākšanas pie varas Krievijā sākās ticīgo un garīdznieku vajāšanas, piespiežot viņus pamest valsti. 1926. gadā slepeni Maskavā priesteri Boļeslavu Sloskānu konsekrēja par titulārbīskapu, ieceļot viņu par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. 1926. gadā B. Sloskāns pārņēma Mogiļevas, bet 1927. gadā -- Minskas bīskapiju. Taču jau 1927. gada 16. septembrī B. Sloskāns tika apcietināts, par iemeslu minot spiegošanu, un izsūtīts uz Solovkiem. 1930. gada oktobrī B. Sloskānu atbrīvoja, taču jau pēc mēneša arestēja atkārtoti, piespriežot triju gadu cietumsodu Irkutskā.
Visus apcietinājuma gadus Latvijas katoļu Baznīca, Vatikāns un Latvijas valdība centās panākt B. Sloskāna atbrīvošanu, kas izdevās 1933. gada 22. janvārī, apmainot viņu pret Latvijā apcietināto padomju spiegu, -- tas notika Indras robežpunktā. Šajā pašā dienā B. Sloskāns ieradās Rīgā. Laikabiedru atmiņas liecina, ka viņu ar sajūsmu sagaidīja garīdzniecības, valdības pārstāvji, studenti, vienkāršā tauta. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns bija vājš un kalsns, taču iekritušās acis atspoguļoja mieru, prieku un nesalaužamu gara spēku.
1933. gada 26. martā, pāvesta aicināts, bīskaps Boļeslavs Sloskāns ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI iecēla viņu par troņa asistentu. Latvijā viņš neformāli pildīja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa pienākumus, pasniedza Rīgas Garīgajā seminārā, kuru vēlāk pārveidoja par Latvijas Universitātes Katoļu teoloģijas fakultāti, kuru vācu okupācijas laikā pārcēla uz Aglonas klosteri. 1944. gada oktobrī bīskapu B. Sloskānu vācu okupācijas iestādes piespiedu kārtā nosūtīja uz Vāciju. 1946. gada beigās viņš pārcēlās uz Beļģiju, kur netālu no Antverpenes izveidoja latviešu semināru. 1952. gadā pāvests Pijs XII iecēla Boļeslavu Sloskānu par apustulisko vizitoru trimdā dzīvojošiem baltkrieviem un krieviem, kā arī par apustulisko moderatoru trimdā dzīvojošiem latviešiem un igauņiem.
Boļeslava Sloskāna šīs zemes gaitas noslēdzās 1981. gada 18. aprīlī vienā no Beļģijas pansionātiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bīskapu B. Sloskānu 1993. gadā pārapbedīja dzimtenē -- Aglonas bazilikas kriptā.
2000. gadā Vatikāns piekrita bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai. Savukārt 2004. gada 30. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludināto dekrētu atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, par ko bīskaps saucams kā godināms, tas ir paveikts posms pirms bīskapa beatifikācijas jeb pasludināšanas par svētīgo.
