2017. gadā 93 gadu vecumā devās aizsaulē Daugavpils iedzīvotāja Jefrosiņja Gorkina, kura desmit gadus vāca datus par savas vecticībnieku dzimtas vēsturi un veidoja ciltskoku. Viņai izdevās atrast vietu, kur atdusas vecvectēvs – pirmais Gorkins, kurš šeit apmetās uz dzīvi XIX gadsimta sākumā.
Pirmais sencis
Dzimtas vēstures vākšana sākās 1984. gadā, pēc tam, kad Jefrosiņjas brālis Pāvels, kurš dzīvoja Kaukāzā, reiz izlasīja avīzē, ka kāds cilvēks pēta savus radu rakstus. „Kāpēc lai mēs nevarētu darīt tāpat, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu dzimtai ir ļoti dziļas saknes,” nosprieda brālis un māsa un ķērās pie darba. Jefrosiņja vāca materiālus un sūtīja brālim uz Kaukāzu, savukārt viņš kopā ar savu ģimeni pētīja un sistematizēja dokumentus. Palīdzēja arī jaunākais brālis Balvos.
Kādreizējā pedagoģe un Daugavpils Centrālās bibliotēkas direktore Jefrosiņja Gorkina sāka sūtīt vēstules saviem daudzajiem radiniekiem uz visām toreizējās PSRS malām, lūdzot paziņot datus par sevi un saviem radiem. Arī Daugavpilī, tās apkaimē un citviet Latvijā dzīvo daudz Gorkinu. Vairākums bija tieši saistīti ar dzimtu, taču gadījās arī uzvārda brāļi, tāpēc vajadzēja pārbaudīt katru cilvēku. Tos, kurus pazina personīgi, Jefrosiņja apciemoja pati, lai noskaidrotu saikni ar dzimtu. Savukārt, ja kapsētas piemineklī bija iegravēts „Gorkins”, viņa dažkārt stundām un pat dienām gaidīja apmeklētājus, lai vēlāk noteiktu radniecības pakāpi.
Lielu palīdzību radurakstu pētīšanā sniedza Jefrosiņjas tēvs Irinarhs Gorkins, kurš tolaik dzīvoja Kalkūnes ciema padomes kolhozā „Udarņik”. Pēc viņa nāves 1978. gadā atradās manuskripts, pateicoties kuram izdevās noskaidrot, ka pirmais Gorkins – dzimtcilvēks Josifs -- aptuveni pirms 200 gadiem, patriarha Nikona laikā Krievijā tika vajāts par piederību vecticībniecībai, tāpēc bija spiests no Pleskavas apkaimes bēgt uz Latviju. Sākumā viņš strādāja par krāvēju Rīgas ostā, pēc tam pārcēlās uz Dinaburgu, kur apmetās uz baronam Etingenam piederošās zemes. Trīs gadus Josifs strādāja pie viņa par ganu, pēc tam – par zāģeri. Šajā laikā viņš nopelnīja 75 rubļus. Par priekšzīmīgu uzvedību un apzinīgu darbu Etingens pārdeva Josifam uz nomaksu 90 desetīnas zemes. Kalnā uzcelto viensētu saimnieks nosauca „Gorovaja” un pats tautas skaitīšanas laikā tika pie uzvārda Gorkins. Pašlaik tas ir Kalkūnes pagasts, bet māju nosaukums saglabājies līdz pat šim laikam.
Vēlāk Josifs piegādāja akmeņus Dinaburgas cietokšņa būvdarbiem. Savukārt barons piešķīra viņam vēl 300 desetīnas zemes. Josifa Gorkina pūles barona un Dinaburgas pilsētas labā nepalika nepamanītas – viņam tika piešķirts pirmās ģildes tirgotāja tituls. Pēc barona nāves viņa atraitne, kuras īpašumā pārgāja muiža, dažādu saimniecisku jautājumu risināšanā bieži lūdza Josifa Gorkina palīdzību.
Pilnu rakstu lasiet 27. novembra numurā.
