Daugavpilietis Jānis Skrebelis 18. novembrī svinēs apaļu dzīves jubileju. Viņš atzīst, ka jau bērnībā zinājis, ka tā ir arī Latvijas dzimšanas diena. „Esmu 18. novembra jubilārs. Līdz deviņdesmitajiem gadiem mēs par manu dzimšanas datumu runājām tikai mājās. Mamma stāstīja, ka 1939. gadā, kad es piedzimu, viņa ar tēti saņēma valdības dāvanu. Neatceros, vai tā bija grāmata vai krūze. Taču padomju laikos netika reklamēts, ka 18. novembris ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Es varu būt lepns, ka manā dzimšanas dienā skan valsts himna, notiek svētku parāde. Arī mana ģimene sanāk kopā, dažreiz aizejam uz kādu svētku koncertu,” saka Jānis.
Jubilārs atzīst, ka padomju laikos nebija vārda brīvības, tāpēc, pastāstot anekdoti, cilvēks varēja iekulties lielās nepatikšanās: „Bet šodien ir cita problēma -- politiķi sasola tautai „zelta kalnus”, bet, kad tiek amatos, netur solījumus, turklāt cits citu lamā, bet darbs neiet uz priekšu. Tomēr es eju uz vēlēšanām un aģitēju citus, sakot, ka, ja neiesi balsot, tad nav ko celt traci, ka viss ir slikti.”
Jānis ir pensionārs, tomēr, teju 20 gadus vadot kooperatīvu, kas apvieno gandrīz 300 biedrus, nespēj iztikt bez darba. Viņš katru dienu uzrauga ceļus, ūdensapgādes sistēmu, sūkņu staciju, kārtību utt., tāpat viņš iekasē biedra naudu, maksu par elektrību un atkritumiem. Viņš vasarnīcā uzturas līdz pirmajam lielajam aukstumam, jo patīk rosīties dārzā. Turpat atrodas arī dēla vasarnīca. Vasarās bieži vasarnīcā sapulcējas dēla un meitas ģimene ar četriem mazbērniem un viņš ar sievu, lai darbotos dārzā un atpūstos. Ja atbrauc mazdēls, kurš spēlē augstākajā līgā Jūrmalas profesionālajā futbola komandā, lai sacenstos ar vietējām komandām, tad visi dodas uz stadionu, lai justu līdzi. Bet ziemas aizsteidzas privātajā mājā Daugavpilī, un, kā teic Jānis -- ja ir māja, tad ir arī rūpes.
Visu rakstu lasiet 15. novembra numurā.
