4. augustā apritēja pieci gadi, kopš Nataļjas un Staņislava Rinču ģimene no Daugavpils pārcēlās uz dzīvi tuvāk Ilūkstei – Šēderes pagasta „Strautiņos”. Staņislavs Rinčs dienējis Afganistānā, dzīvesbiedre bijusi skolas direktore, strādājusi ar bērniem, bet tagad viņiem ir sava drava. Un šī ir jau devītā māja, ko Staņislavs uzcēlis savām rokām. Viņš ir laimīgs, ka var darīt sirdij tīkamu darbu. Pašlaik Rinču dravā ir 150 bišu saimes un jaunās bišu mātes, kuras gatavojas „ģimenes” dzīvei.
Kā Rinči nokļuva tuvāk Ilūkstei
„Dzīvojām Mežciemā, Daugavas krastā, bet es sapņos pastāvīgi redzēju bites. Gribēju uzstādīt vismaz vienu bišu stropu. Dzīvesbiedre mani atbalstīja, un tad pirmajam stropam sekoja otrais, trešais… Un tad jau man bija divpadsmit bišu saimes. Taču kaimiņiem nepatika dzīvot kaimiņos bitēm, sākās „rīvēšanās”, tāpēc nolēmām iegādāties zemi novadā, jo neiesim jau pamest savas bites. Tā nu mēs nokļuvām šeit,” stāsta Staņislavs Rinčs.
„Mūs viss apmierina – bitēm te patīk, tuvumā upe, līča pļavas. Turklāt šī ir vēsturiska vieta -- šeit saglabājušās kroga akmens sienas (ēka uzbūvēta 1730. gadā) un šis tas no kādreizējām dzirnavām. Dēls šeit ir atradis senlaicīgas monētas un priekšmetus, arī tādus, kas saistīti ar militāro tēmu, vienlaikus meklējis informāciju arhīvā un pieejamajos avotos. Piemēram, mēs uzzinājām, ka šeit bijis dislocēts gvardes pulks.”
Biškopja gēns mantots no vectēva
„Biškopis bija mans vectēvs, tēvs ar to nenodarbojās. Esmu ievērojis, ka vēlme darboties kādā konkrētā jomā tiek nodota caur vienu paaudzi. Un es lieku lielas cerības uz savu mazdēlu. Viņš vēl ir mazs, taču jau tiek radināts pie medus. Mani bite pirmo reizi sadzēla četru gadu vecumā, es toreiz palīdzēju vectēvam dravā – apdūmoju bites, pasniedzu rāmīšus. Tur bite mani arī atrada. Vecmāmiņa uztraucās par mani, jo bērniem dažkārt ir alerģija. Tolaik nebija ne kombinezonu, ne cimdu, atceros – stāvēju pie stropa vectēva garajā kreklā, bet viņš nesteidzīgi apskatīja rāmīšus. Un bija tik labi…”
Videorullīši un bitenieka arods
„Dažkārt jaunieši kaut ko izlasa internetā un domā – sākšu nodarboties ar biškopību un rausīšu „vieglu” naudu. Nē, tik vienkārši tas nebūs, -- ir jāzina bišu fizioloģija, to dzīvesveids. Es savā dravā rīkoju lekcijas, tagad tās moderni dēvē par meistarklasēm. Nodarbojos ar to jau vairākus gadus, darbā ar bitēm ielieku visu sirdi un dvēseli. Manas bites spieto reti, jo nav nepieciešamības – tās strādā, un es sekoju, lai bites neizlemtu – šeit vairs nav ko darīt, tāpēc jālido projām. Agrāk aiz mācītāja bitenieks bija nākamais cienījamākais cilvēks. Bitenieks negānījās, nesmēķēja, neskopojās, bija izglītots un dalījās ar savām zināšanām. Bitēm nepatīk necenzēta leksika – negatīvas vibrācijas, kā arī svešas smaržas. Bišu saimē visi pienākumi ir stingri sadalīti – kas vāc nektāru, kas – ūdeni, apsargā stropu, rūpējas par tīrību, apkopj un baro bišu māti, aiztaisa medus kāres – bitēm ir daudz darba. Bišu saime ir dzīvs nedalāms organisms, tāpēc visus biškopības „smalkumus” nav iespējams apgūt vienā vai divos gados, vēl jo vairāk, skatoties „YouTube” videorullīšus.
Biškopju biedrība man un dzīvesbiedrei piedāvāja triju dienu kursus. Bet, ja ir saimniecība, drava, vasarā nav iespējams izbrīvēt trīs dienas. Kursi ir laba lieta, taču Latvijā ar biškopību nodarbojas jau izsenis, un šīs prasmes vecie bitenieki iemāca jaunajiem. Var pat teikt, ka tas ir asinīs un tiek nodots mantojumā.”
Pavasara medus ir visveselīgākais
„Pavasara medus ir visveselīgākais, taču parasti tā ir ļoti maz, jo pavasarī daba vēl mostas. Pavasara medus atšķiras ar to, ka tajā veidojas lieli kristāli. Vienīgais medus, kurš nekristalizējas, ir balto akāciju ziedu medus, tādu var nobaudīt Ukrainā, Moldovā, Krievijas dienvidos. Tīra liepziedu medus Latvijā nebūs – padomājiet paši, cik plašām ir jābūt liepu audzēm, turklāt lai blakus nebūtu nekādu citu nektāraugu, lai darba bite vāktu nektāru tikai no liepziediem. Šogad bites liepās „strādāja” vien divas dienas, jo bija nelabvēlīgi laika apstākļi. Liepu audzes ir Baškīrijā – tur liepu medu var pirkt droši un būt pārliecinātam, ka tas ir tīrs liepziedu medus.
Agrāk bieži bija pieejams griķu medus, tagad tā nav – modificētajiem griķiem, kuri aug mūsu tīrumos, apputeksnēšana nav nepieciešama un nektāru tie neizdala.
Ja bitēm nebūs, kur vākt nektāru, baroties, un drīz vien var pienākt laiki, ka itin visur tiks audzētas tikai modificētas kultūras, tad bites aizies bojā. Un pēc tam – arī cilvēce. Pasaulē viss ir savstarpēji saistīts. Tā rakstīts Bībelē, un to apliecina arī zinātne.”
Medum patīk tumsa un jāmāk „rakstīt”
„Medus jāuzglabā tumšā un vēsā vietā, taču ne ledusskapī. Ja medus vairāk kā trīs dienas nostāvējis gaismā, piemēram, uz palodzes, tas zaudē savas vērtīgās īpašības. Tas tāpat būs medus, taču vairs nebūs ārstniecisks. Ēģiptiešu traukos līdz pat mūsdienām atrod medu, un tas nav zaudējis savas ārstnieciskās īpašības, jo ticis pareizi uzglabāts. Daži „lietpratēji” uzsilda pagājušā gada medu, lai tas iegūtu svaiga medus izskatu. Un, ja medus ir ticis uzkarsēts virs 35 grādiem, tas ir zaudējis ārstnieciskās īpašības. Pavasara medus ir veselīgāks par vasaras medu. Baltā plēvīte tā virspusē ir fruktoze, un tā liecina, ka šāds medus ir vērtīgs. Kvalitatīvu jeb īstu medu var noteikt pēc tā, kā tas līst no karotes. Ja medus strūkliņa raksta, atstāj pēdas – medus ir īsts. Savukārt, ja lejas kā ūdens ūdenī, tad tas ir nekvalitatīvs medus.”
Kāpēc pērk ķīniešu medu
„Mūsu medus aizceļo galvenokārt uz Vāciju, Angliju – pie paziņām. Pārdodam arī šeit, tirgū (trešdienās un piektdienās), lai nezaudētu sakarus ar vietējiem pircējiem. Ja būtu labs valsts atbalsts, varētu palielināt bišu saimju skaitu, bet vienatnē darīt visu -- strādāt dravā, izstrādāt loģistiku, dokumentus, kvalitātes sertifikātu, nodarboties ar mārketingu -- ir sarežģīti. Viens pārstrādes cehs maksā lielu naudu, vai spējat iedomāties, kā zemniekam izstrādāt un kontrolēt itin visu. Sieva palīdz man „papīru darbos”, jo vienam pašam nav iespējams ar visu tikt galā.
Šogad medu vairumā iepirka par 2 eiro kilogramā. Pirms septiņiem gadiem medus maksāja aptuveni tikpat cik tagad, bet izdevumi materiālu, inventāra utt. iegādei pieauguši 4—5 reizes. Vienu gadu mums bija daudz medus, nolēmām to piedāvāt vietējam konditorejas ceham – tortēm. Man atbildēja, ka viņi labprāt iepirktu mūsu medu, taču tas nav izdevīgi, jo tortes būs tik dārgas, ka konditori nespēs tās pārdot. Patērētāji ir pieraduši pie zemām cenām, tāpēc medu konditorejas cehs iepērk Ķīnā. Savukārt Vācijā medu pērk no saviem zemniekiem, nevis Ķīnā, un ārzemniekam iekļūt Vācijas tirgū ir ļoti sarežģīti. Mums vajadzētu mācīties no vāciešiem, kā viņi atbalsta savu ražotāju produktus.
Mana specializācija ir šķirnes bišu māšu audzēšana, saimju veidošana, un ir labi, ka medus ražošana ir papildu, nevis pamatnodarbošanās. Pēc bišu mātēm pie mums brauc pat no Liepājas, vairāk gan no Zemgales – Jelgavas novada.”
„Kāzu namiņš” karalienei
„Kāzu namiņi (tā es tos saucu) ir vieta, kur veidojas jauna saime – pasaulē nāk bišu māte -- karaliene. Tā atšķiras no citām bitēm – ir lielāka, tai ir iegarens ķermenis. Ir izveidots bišu māšu audzēšanas kalendārs. 23—24 dienā bišu māte kopā ar tēviņiem izlido no stropa īpašā kāzu lidojumā, izvēloties spēcīgāko un izturīgāko tranu. Pēc kāzu lidojuma bišu māte katrā izvilktajā kāres šūnā iedēj pa oliņai (tā viņa turpina dēt visu savu mūžu). Savukārt „pietuvināto” bišu svīta cītīgi uzrauga karalienes veselību, pavada to un nepieciešamības gadījumā aizstāv.
Bišu mātei ir vairāk dokumentu nekā šķirnes bullim. Dokumentos ir informācija par bišu māti, tās tuvākajiem radiniekiem, ciltsraksti. Uz mūsu dravu tiek vestas bišu mātes no salas Baltijas jūrā. Tur tās dzīvo speciāli radītos apstākļos un dodas lidojumā ar šķirnes kavalieriem. Apaugļotu mātīti piegādā mums no Vācijas astoņu dienu laikā, tā maksā 110 eiro.
Pašlaik mūsu dravā ir Krainas bites jeb Karnikas, pirms tam četrus gadus turējām „Buckfast” (Bakfāstas) bites. Ir bijušas arī Viduskrievijas bites. Viennozīmīgi pateikt, kura šķirne ir labāka, nevar, viss atkarīgs no tā, kurai šķirnei tiek dota priekšroka un bitenieka prasmīguma.”
Bites kā zāles
„Mums ir iecere nodarboties ar apiterapiju – tā ir ārstēšana ar bišu indi un bišu produktiem. Ir arī ieinteresēts ārsts ar atbilstošu izglītību. Nākotnē īstenosim šo ieceri, ļoti vēlamies, taču tam ir nepieciešamas speciāli aprīkotas telpas, sertifikāti un atļaujas. Apiterapija ir efektīva ārstēšanas metode bez ķīmiskās un ķirurģiskas iejaukšanās cilvēka organismā. To pielieto trombozes profilaksei, galvas smadzeņu asinsvadu paplašināšanai, sieviešu slimību ārstēšanā, holesterīna līmeņa samazināšanai utt. Ķermenis atjaunojas un sāk darboties pareizi, tā, kā paredzējusi daba.
Ne velti mēdz teikt, ka medus ir veselība. Nelaime tikai tā, ka daudzi cilvēki nesaprot, ka medus ir dabiskas zāles, kuras var lietot slimību profilaksei, un tas ir jādara regulāri – no rīta un vakarā, nevis tad, kad jau slimība ir klāt. Bites saražo veselu „aptieciņu”. Ja sāp locītavas, palīdz propoliss. Bites, kuras nobeigušās dabiskā nāvē, atrodamas stropa dibenā, ārstē 1000 slimības. Griķu medus iznīcina vēža šūnas. Es pastāstīju to, par ko cilvēki interesējas visbiežāk.
Jāteic, ka, vērojot bites un to dzīves kārtību, es domāju, ka mums visiem un valstij vajadzētu pamācīties no bitēm.
Uzziņai
Apiterapija – no latīņu valodas "apis", kas nozīmē "bite", un terapija.
Peru pieniņš
Uzlabo atmiņu, domāšanas procesus un miegu, pazemina cukura līmeni asinīs, samazina holesterīnu, pastiprina piena sekrēciju mātēm, kuras zīda bērnu. Izmanto klimaksa, neauglības un dzimumfunkciju traucējumu ārstēšanā.
Vasks
Medicīnā lieto aplikācijām perifērās nervu sistēmas slimību gadījumos, ginekoloģijā, otolaringoloģijā, dermatoloģijā, traumatoloģijā, ķirurģijā u.c. Vaska košļāšana palīdz pie mutes dobuma slimību gadījumā.
Propoliss
Antibakteriāla, pretvīrusu, pretsēnīšu, pretiekaisuma un spazmolītiska darbība. Propolisu lieto pie brūcēm, arī strutainām, herpētiskiem izsitumiem mutes dobumā, iekaisumiem. Propoliss pazemina asins recēšanu, asinsspiedienu un holesterīna daudzumu.
