Parasti šo profesiju pārstāvji nelabprāt stāsta par savu darbu žurnālistiem, taču Vladimirs Savons tomēr izņēmuma kārtā piekrita sarunai ar „Latgales Laika” reportieri.
Tiesu medicīnas eksperts Vladimirs Savons aprīlī nosvinēja sešdesmit gadu jubileju. Un viņš ir viens no pieredzes bagātākajiem šīs jomas speciālistiem Latvijā.
Pēc vidusskolas absolvēšanas 1977. gadā Vladimirs Savons iestājās Rīgas Medicīnas institūtā. Absolvējis augstskolu, vēl gadu turpināja mācības internatūrā, pēc tam pusgadu apguva profesijas noslēpumus Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga). Tad atgriezās Daugavpilī un kopš tā laika šeit strādā par tiesu medicīnas ekspertu.
-- Daudziem cilvēkiem nav īsti skaidrs, ar ko atšķiras patologanatoma un tiesu medicīnas eksperta darbs. It kā gan viens, gan otrs speciālists dara vienu darbu…
-- Tā nu gluži nav. Runājot tēlaini, tiesu medicīnas eksperts no patologanatoma atšķiras tikpat lielā mērā kā lidotājs gaisā no tehniķa, kurš strādā uz zemes, -- abi ir augstas klases speciālisti, taču katrs savā jomā.
Patologanatoms strādā slimnīcā un salīdzina nāves cēloni, kura iestājusies kādas slimības rezultātā, ar slimības vēsturi. Savukārt mēs esam spiesti strādāt „uz labu laimi”, jo mūsu rīcībā nav mirušā cilvēka slimības vēstures. Nāves cēlonis mums ir jānosaka autopsijas laikā. Turklāt mums ir jāstrādā ne tikai ar „krimināliem” līķiem. Dažkārt pēc mirušā ārējā izskata nav iespējams pateikt, vai cilvēks guvis traumu, vēl būdams dzīvs.
-- Kas jūs pamudināja kļūt par tiesu medicīnas ekspertu?
-- Droši vien, lielā mērā tā bija nejaušība. Mācoties medicīnas institūta otrajā kursā, visiem studentiem bija jāveic kāds zinātniskais darbs medicīnas jomā, citādi nevarēja nokārtot eksāmenus. Kopmītnes istabiņā dzīvoju kopā ar tiesu medicīnas pulciņa vadītājs, viņš mani arī ieinteresēja. Jo mums visiem bērnībā taču patika lasīt detektīvstāstus, skatīties detektīvfilmas, piemēram, grāmatas par Šerloku Holmsu, komisāru Megrē, bija arī ļoti interesanti detektīvromāni latviešu valodā. Tā tas viss kaut kā sasaistījās kopā. Varēju pat kļūt par izmeklētāju, tomēr vairāk interesēja medicīna. Tā nu es kļuvu par tiesu medicīnas ekspertu. Lai gan visiem medicīnas augstskolas absolventiem dokumentos rakstīts, ka mēs esam apguvuši vispārējo medicīnu (piektajā un sestajā kursā atsevišķi mācījās tikai ķirurgi un ginekologi). Tādējādi pārēji pēc sestā kursa gadu studēja kādu specializāciju. Pēc tam atgriezos Daugavpilī un sāku strādāt patstāvīgi.
-- Vai tiesu medicīnas ekspertīze sniedz skaidru atbildi, kāds bijis cilvēka nāves cēlonis?
-- Neapšaubāmi. Mēs precīzi nosakām nāves cēloni – no kādas slimības cilvēks ir miris vai arī tā bijusi vardarbīga nāve. Ja cilvēks ir miris no gūtās traumas, mēs atskaitē aprakstām traumas rašanās mehānismu, nosakām gūtās traumas smaguma pakāpi. Pamatojoties uz šiem precīzajiem datiem, ja izdarīts noziegums, policija var celt apsūdzību.
-- Viena lieta ir veikt „svaiga” līķa sekciju, taču dažkārt tiek atvesti jau stipri sadalījušies līķi…
-- Protams, ir arī šādi gadījumi, taču tas nav iemesls, lai atteiktos veikt ekspertīzi un noteiktu nāves cēloni. Bez šaubām, tas ievērojami sarežģī nāves cēloņa noteikšanu, jo īpaši tad, ja cilvēks miris no kādas slimības. Savukārt, ja tas ir „krimināls” līķis, mēs noteiksim nāves cēloni – par to nav ne mazāko šaubu. Piemēram, nesen pie mums atveda nošauta cilvēka ķermeni, kurš pēc slepkavības ticis aprakts. Un ir jāstrādā, jāatrod un jāizņem lode, lai policijas rīcībā būtu attiecīgi pierādījumi (mūsu sarunas laikā speciālā zālē autopsiju veica Vladimira kolēģis, kurš izņēma lodi no nogalinātā cilvēka ķermeņa – Aut. piez.). Un, ja ir lode, tiks atrasts gan ierocis, gan tā īpašnieks. Tā pakāpeniski arī tiek atklāts noziegums.
-- Cik bieži nākas veikt tiesu medicīnisko ekspertīzi bojāgājušiem nepilngadīgajiem?
-- Par laimi, tas nav bieži. Galvenokārt tie ir bērni, pusaudži, kuri gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumā, noslīkuši vai zaudējuši dzīvību nelaimes gadījumā.
-- Taču šādi gadījumi tomēr ir. Kā notikušo paskaidrot vecākiem?
-- Skaidrojam mūsu iespēju un kompetences ietvaros. Vienkārši arī mēs neesam tiesīgi teikt visu. Bet, ja ir pastrādāts noziegums, mēs nedrīkstam informēt tuviniekus par reālajiem nāves cēloņiem, kad tiek veikta izmeklēšana.
-- Vai bieži atved mumificējušās mirstīgās atliekas? Kā tās rodas?
-- Ir arī šādi gadījumi. Bieži tie ir parasti cilvēki, t.s. „bomži”. Viņi dzīvo siltumtrasēs, nomirst, un ar laiku ķermenis, atrodoties siltā caurulē, izžūst. Šādus cilvēkus parasti neviens nemeklē, savukārt līķis tiek atrasts pēc vairākiem mēnešiem, kad tas jau ir pārvērties mūmijā. Lūk, Vladimira kolēģim ir paveicies – viņam atvesta šāda mūmija, un tagad ar to ir jāstrādā. Jāpiebilst, ka arī šādiem „pacientiem” nav viegli noteikt nāves cēloni. Tas pats sakāms arī par apdegušiem līķiem. Nereti šādus ķermeņus atved pie mums pēc ļaunprātīgas dedzināšanas – šādi rīkojas, lai iznīcinātu pēdas. Dažkārt atved pat ne līķi, bet ogles gabalu. Vizuālā apskatē vairs nav iespējams noteikt, kā cilvēks gājis bojā, taču, veicot autopsiju, mēs varam noteikt nāves cēloni – piemēram, vai cilvēks ticis nodurts vai nošauts. Rezultātā parasts ugunsgrēks var „pārvērsties” baisā slepkavībā. Taču šādu gadījumu nav daudz.
-- Vai tiesu medicīnas eksperta darbs pats par sevi ir interesants?
-- Neapšaubāmi. Katra diena nes kaut ko jaunu, dažkārt neparastu. Taču ļoti bieži situācijas atkārtojas. Mums pat ir nerakstīts „pāru gadījumu” likums. Piemēram, ja atved pakārto vai pakārušos, noteikti būs otrs. Tā ir kā likumsakarība. Pavisam nesen – pirms nedēļas, atveda policistu, kurš izdarīja pašnāvību nošaujoties, bet vēlāk – mežā nošautu cilvēku. Jāpiebilst, ka pirms tam kopš gada sākuma nebija neviena nāves gadījuma, kas būtu saistīts ar šaujamieročiem. Es nezinu, kā to izskaidrot.
-- Lai vai kā, morgs ir un paliek morgs, un par šo, kā lai to precīzāk pasaka, iestādi, klīst dažādas baumas un nostāsti. Vai pie jums nav bijuši gadījumi, kad miroņi „augšāmceļas” vai, varbūt, pazūd?
-- Arī pie mums gadās baisi notikumi. Piemēram – no rīta atnāku uz darbu, bet sanitāre, bāla kā krīts, sēž ierāvusies stūrī un dreb. Jautāju, kas tad ir noticis? Un viņa trīcošā balsī saka – tur (rāda uz „ledusskapi”) vairs nesperšu ne soli! Pārjautāju, kas tad īsti ir atgadījies? Viņa atbild: „Aizgāju paskatīties, ko mums pa nakti ir atveduši. Eju projām, bet kāds satvēris mani aiz halāta un velk, velk… Tik tikko izrāvos, lūk, pat josta notrūkusi!”
-- Un kā tad bija īstenībā? Vai kāds pamodās no letarģiskā miega?
-- Viss izrādījās daudz vienkāršāk. Sanitāre aizķērās aiz ratiņu roktura, un tas viņu „nelaida vaļā”, bet atskatīties bija bail. Tā nu kliegdama rāvās ārā no „miroņa” tvēriena, līdz notrūka josta. Taču līķi pie mums nekad nav pazuduši – visi ir rūpīgi saskaitīti un reģistrēti.
-- Filmās rāda, kā tiesu medicīnas eksperti autopsijas zālē, kur guļ līķis, vai arī ledusskapī, pusdieno vai vienkārši ieturas. Vai arī jūs tā varat?
-- Filmās to rāda, lai būtu lielāks efekts. Dzīvē mēs, pats par sevi saprotams, neņirgājamies par mirušajiem. Protams, iedzert kafiju kabinetā nav liegts, taču ne jau autopsijas zālē vai ledusskapī.
-- Vai gadās konfliktsituācijas ar tuviniekiem?
-- Ir dažādas situācijas. Dažkārt atnāk uz morgu vieni radinieki, pieprasa izziņu un tūlīt pat pieprasa, lai mēs nekādā gadījumā neizsniegtu izziņu pārējiem. Citi atkal saka – dodiet izziņu mums, bet neizsniedziet tiem… Gadās pat kuriozi. Atvadīšanās zālē atdevām mirušo pēc ekspertīzes – pēc tēva mirstīgajām atliekām bija atbraukuši divi brāļi. Un sāka strīdēties: viens saka – tas nav mūsu tēvs, otrs pretī – tas ir mūsu tēvs (jāpiebilst, ka miruša cilvēka ārējais izskats dažkārt stipri mainās). Strīds izvērtās kautiņā, kurā uzvarēja tas, kurš kliedza, ka tas ir viņu tēvs. Savukārt, ja spēcīgāks izrādītos otrais, pat nespēju iedomāties, kā viss beigtos.
-- Pašlaik pie mums nav rūdītu kriminālo autoritāšu. Vai nemierīgajos deviņdesmitajos gados nav bijis konfliktsituāciju ar „brataniem”?
-- Paldies Dievam, ne. Lai gan ir nācies veikt ekspertīzes t.s. kriminālajiem elementiem. Droši vien, tagad vien retais atceras divu noziedzīgu grupējumu apšaudīšanos Mežciemā 1995. gadā. Toreiz tajā gāja bojā pieci cilvēki. Ekspertīzi veicu es, taču viss noritēja bez jebkādiem ekscesiem.
-- Vai ir bijušas vēl kādas nestandarta situācijas?
-- Bija šāds gadījums – sēņotājs devās mežā un pēkšņi ieraudzīja – no uzkalniņa rēgojas locītavā saliekts kauls. Viņš, ko kājas nes, metās saukt policiju, jo nodomāja, ka ieraudzījis mežā apraktu līķi. Protams, ka visi – policisti, eksperti, mediķi – steigšus devās turp. Taču izrādījās, ka tur ir aprakts suns. Cilvēks pārbijās un nesaprata, ka tā ir izžuvusi dzīvnieka kāja. Tā ka mūsu sarežģītajā darbā ir arī daudz neparast un interesanta.
