Siksta kapelā Vatikānā Mikelandželo Buonarroti ir ģeniāli atveidojis Ādama radīšanu – Dievs izstiepj roku Ādama virzienā un Ādams – Dieva virzienā, tomēr rokas nesaskaras, starp tām ir neliela sprauga. Ādama pirksts ir saliekts un, lai pieskartos Dievam, viņam vajadzētu to iztaisnot. Tieši tā tas ir – Dieva pirksts ir gandrīz mums blakus un tajā ir ietverts viss, ko Dievs vēlas mums dot un arī viss, ko Viņš ir izdarījis mūsu dēļ. Cilvēkam vajadzētu veikt tikai vienu kustību – iztaisnot pirkstu, lai to saņemtu visā pilnībā. Citādi nekas nenotiks.
Šajā epizodē ir nolasāma doma par mūsu brīvību, kas ir galvenais ticības nosacījums, lai ļautu Dievam darboties cilvēka dzīvē. Tas varbūt skan ļoti abstrakti, bet katram no mums ir nopietni jāizvērtē, vai esam pieņēmuši šo personīgo lēmumu teikt jāvārdu Dievam un atbildēt uz Viņa mīlestības aicinājumu? Ceļā uz šo mērķi par palīgu mums ir lūgšana. Tāpēc ikvienam, kas vēlas pieskarties Dievam, lai saņemtu visu, ko Viņš mums vēlas dāvāt, ir jālūdzas un arī jāmācas pareizi Viņu godināt. Atvērsim savas sirdis Dieva priekšā – Dieva, kurš mūs pazīst daudz labāk, nekā mēs pazīstam sevi. Runāsim ar Viņu – mūsu Radītāju un Tēvu. Iedziļināsimies Dieva Vārdā, lasot un apdomājot Svētos Rakstus. Paturēsim prātā, ka tam ir nepieciešams laiks un arī drosme – drosme lūgt Dievu, klauvēt pie Viņa sirds un drosme būt Viņam uzticīgiem, cīnoties ar kārdinājumiem.
Kad mācekļi vērsās pie Jēzus ar lūgumu: „Kungs, iemāci mūs lūgties!”, Viņš tiem mācīja Tēvs mūsu lūgšanu un rādīja, kādai jābūt sirds nostājai, kad mēs lūdzamies. Lūgties nenozīmē runāt ar Dievu kā papagailim, atkārtojot iemācītās frāzes. Lūgšanā ir svarīgi nevis izteiktie vārdi, bet gan iekšējā nostāja, jo tai jāizriet no sirds. Galvenais – nostāties dzīvā Dieva priekšā, jo Debesu Tēvs, pirms Viņu lūdzam, zina, kas mums ir vajadzīgs (sal. Mt 6,8). Pietiek paturēt prātā Viņa mīlestību, un varam būt droši, ka tiksim sadzirdēti. Mācībā par lūgšanu Jēzus izteica piecus pamatnoteikumus:
1. Apzināties Dieva klātbūtni. Lūgšanas sākumā ir jāsakopo domas un jāapzinās, ka Dievs ir šeit, manā priekšā. Jau pati Viņa klātbūtnes apzināšanās palīdz veidot personiskas attiecības ar Viņu. Garīgais tēvs Viktors Pentjušs, MIC lekcijā par lūgšanas dzīvi mums teica: tu lūdzies tad, kad apzinies Dieva klātbūtni. Patiešām, kad mēs lūdzamies, tad esam sava Tēva priekšā kā bērni, nevis kā kalpi. Lūgšanā mums jāapzinās, ka Dievs ir Tas, kurš mūs mīl, vienmēr gaida un pirmais mūs meklē. Viņš to dara mīlestības dēļ. Tā ir liela žēlastība, ka mēs varam nostāties sava Tēva priekšā. Savukārt no mums lūgšana prasa lielu piepūli, jo tā ir saistīta ar garīgo cīņu – cīņu pašam ar sevi un ar sātana viltībām.
Uzsākot lūgšanas dzīvi, šķiet, ka galvenais tajā ir mans „es”, taču ar laiku mēs saprotam, ka ir pavisam citādi. Lūgšanā svarīgākais ir Dievs, jo tās sākums nekad nav mūsos, bet gan Viņā. Lūdzoties mēs dodam Dievam laiku un iespēju, lai Viņš mūs mīlētu un svētdarītu, kā arī dodam laiku sev, lai pieņemtu Viņa mīlestību un padarītu to par savas dzīves dzinējspēku.
2. Pieņemt patiesību par sevi. Kāpēc mēs baidāmies nostāties patiesībā sevis, citu cilvēku un Dieva priekšā? Kāpēc mēs izliekamies, mānam sevi un citus, vēlēdamies izskatīties labāki nekā patiesībā esam? Tāpēc, ka baidāmiesno tā, ko citi par mums teiks, baidāmies, ka viņi mūs nepieņems un atstums, ka, iepazīstot mūsu nepilnības, grēkus un problēmas, viņi mūs izsmies vai pazemos.
Lasot svēto dzīves aprakstus, var viegli pamanīt divas tiem kopīgas īpašības: pirmā – dziļa sevis pazīšana, kas ir Svētā Gara auglis. Tāpēc viņi sevi uzskatīja par vislielākajiem grēciniekiem (kaut arī daudzi no viņiem nekad neizdarīja nāvīgu grēku); otrā īpašība – viņu lielā mīlestība un žēlsirdība pret ikvienu grēcinieku. Tikai tas, kurš redz sevi un pasauli ar Dieva acīm, kļūst žēlsirdīgs pret savu un citu cilvēku vājumu, jo zina, no kā mēs visi esam veidoti (sal. Ps 103,14). Tikai tad, kad sevī atklāsim grēcinieku, mēs pārstāsim tiesāt citus.
Svētā Terēze no Avilas mēdza sacīt, ka pazemība ir patiesība. Bet patiesība ir tā, ka es un tu, un mēs visi esam lieli grēcinieki un bez Kristus nevaram ar saviem grēkiem tikt galā. Ja mēs gribam pazīt Dieva mīlestību, mums vispirms jāatklāj savas netaisnības un grēcīguma dziļums – nevis lai sevi nicinātu, bet lai ieraudzītu, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi esam. Pat tad, ja mēs attālināmies no Viņa un neticam Viņa mīlestībai, Viņš tik un tā mūs mīl. Viņš nekad nepārstāj mūs mīlēt, jo Viņa mīlestība ir mūžīga un nemainīga.
3. Piedot citiem. Jēzus savā mācībā Dieva piedošanu cieši saistīja ar piedošanu tuvākajam. Par nepiedošanu mums draud pats augstākais sods: „Ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jūsu grēkus.” (Mt 6,15) Atsakoties piedot, mūsu sirds nocietinās, kā rezultātā tā vairs nevar atvērties Tēva žēlsirdīgajai mīlestībai. Ikviena nepiedošana rada mūsos naidu, ienes tumsu, nocietina sirdi un aizver to Dieva žēlastības plūsmai. Savukārt, piedodot un izsūdzot grēkus, mūsu sirds tiek atvērta Kunga žēlastībai.
Nesen dzirdēju šādu stāstu: pēc divdesmit gadiem satikās divi draugi – bijušie nacistu koncentrācijas nometnes ieslodzītie – kuri kopā izdzīvoja īstu „elli” virs zemes. Viens no viņiem jautāja, vai draugam ir izdevies piedot nacistu pāridarījumus. „Tas bija ļoti grūti, bet es viņiem piedevu.” „Bet es nevaru viņiem piedot. Manī visu laiku ir dusmas un naids – es viņus neieredzu par to, ko viņi mums izdarīja.” Draugs ar skumjām un sapratni viņam atbildēja: „Tas nozīmē, ka viņi joprojām tur tevi ieslodzījumā...”
Apustulis Pāvils savam uzticīgajam māceklim Timotejam rakstīja: „Es gribu, lai vīrieši lūdzas katrā vietā, paceldami tīras rokas, bez dusmām un strīdiem.” (1 Tim 2,8) Lai mūsu rokas būtu tīras un lūgšana nestu augļus, mums jāizlīgst ar saviem ienaidniekiem un jāpiedod ikvienam. Katehismā ir teikts, ka „piedošana ir kristīgas lūgšanas virsotne; lūgšanas dāvanu var saņemt tikai tāda sirds, kas ir pieskaņota dievišķajai līdzcietībai. Piedošana liecina arī par to, ka mūsu pasaulē mīlestība ir stiprāka par grēku.” (KBK, 2844) Tātad piedošana ir pamatnosacījums mūsu izlīgšanai ar Debesu Tēvu un cilvēku savstarpējam izlīgumam.
4. Atraisīties no visa ļauna. Tas nozīmē pareizi izmanto radītos labumus. Mūsu lielākā problēma ir tā, ka dzīvesprieku mēs meklējam nevis Dievā, bet gan materiālajās lietās. No cilvēkiem un lietām, kuras neapzinoties padarām par elkiem, mēs sagaidām laimi, kuru var dāvāt vienīgi Dievs. Lai mēs varētu lūgties, sastapties ar Dievu, mums jāatsakās no visa, kas traucē. Dievam jāierāda pirmā vieta mūsu dzīvē. Ja mēs šo vietu atdosim kādam citam, tad pazemosim Dievu, jo Viņa vietā būsim nolikuši radību. Tādēļ ievērojamais Šveices vientuļnieks un mistiķis svētais Nikolajs no Flie katru dienu lūdzās: „Mans Kungs un Dievs, atņem man visu, kas mani attālina no Tevis. Mans Kungs un Dievs, dod man visu, kas mani tuvina Tev. Mans Kungs un Dievs, atraisi mani no manis paša, lai es pilnībā atdotos Tev.”
5. Pieņemt Dieva gribu. Jēzus par sevi mācekļiem sacīja: „Es nokāpu no Debesīm, lai darītu nevis pēc savas gribas, bet gan pēc Tā gribas, kas mani sūtīja.” (Jņ 6,38) Tas nozīmē, ka Jēzum dzīvību un piepildījumu deva Tēva gribas pildīšana. Tieši tāda ir arī lūgšanas būtība: „Mēs lūdzamies ne jau tāpēc, lai pateiktu Dievam, kas Viņam jādara, bet gan, lai Dievs mums pateiktu, kas mums jāpaveic.” (sv. Augustīns) Kas nav gatavs pildīt Dieva gribu, tas vēl nav gatavs lūgties.
Bieži vien lūdzoties mēs piedzīvojam, ka Dievs klusē. Tīri cilvēciski mums šķiet, ka Viņš mūs nedzird un mums neatbild, ka Viņš mūs ir atstājis. Taču Dieva klusēšana nenozīmē Viņa klātbūtnes trūkumu. Viņš nekad nepārstāj darboties. Kādā Āfrikas slimnīcā uz sienas ir uzrakstīti vārdi: „Dievs, es lūdzu no Tevis spēku, jo gribēju izdarīt daudz laba, bet kļuvu vājš, lai iemācītos pazemību. Es lūdzu veselību, jo gribēju paveikt kaut ko lielu, bet kļuvu slims, lai darītu vēl labākas lietas. Es lūdzu pārticību, jo gribēju būt laimīgs, bet piedzīvoju trūkumu, lai meklētu palīdzību pie Tevis. No tā, ko lūdzu, es neko nesaņēmu, bet tomēr man ir viss, ko gribēju saņemt.” Šī lūgšana mums atklāj dievišķās Apredzības noslēpumu un iedrošina meklēt Dieva gribu par spīti visam.
Tad, kad būsim izpildījuši šos piecus noteikumus, lūgsim, lai atnāktu Dieva valstība un notiktu Viņa prāts, lai Dievs rūpētos par mums un atbrīvotu mūs no visa ļauna, lai Viņš mums palīdzētu veidot personiskas attiecības ar Viņu. Dievs ir mūsu sabiedrotais, ticība ir mūsu spēks, bet lūgšana ir kā rokas izstiepšana, lai visu saņemtu no Dieva.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
