Droši vien, ikviens vēlētos ieskatīties nākotnē, lai uzzinātu, kas viņu tur sagaida. Daudzi lasa astrologu, gaišreģu u.c. pareģojumus. Pēdējā laikā drukāto izdevumu lappusēs, televīzijā, dažādos interneta resursos lasāmas visai bēdīgas prognozes. Vairumā gadījumu mums ziņo, ka kļūs aizvien sliktāk. Un tikai daži prognozē, ka šis murgs drīz beigsies. Taču prese ir viena lieta, un iedzīvotāju viedoklis var būtiski atšķirties. Ko latgalieši domā par savas valsts nākotni? Kas būs svarīgi un kas būs pieprasīts? Šos jautājumus laikraksta "Latgales Laiks" reportiere uzdeva vietējiem iedzīvotājiem.
Diāna, studente: “Esmu pārliecināta, ka politisku darbību dēļ dzīve Latvijā būs grūtāka. Pašlaik tas izskatās šādi, bet mēs nezinām, kas notiks pēc gada vai diviem. Un daudz kas nav atkarīgs no mūsu politiķiem, visā pasaulē ir izveidojusies sarežģīta situācija. Jau šobrīd redzam, kā cenas aug pilnīgi visam, un tas ir tikai sākums. Ja nekas nemainās, tad nespēju iedomāties, kā varēs izdzīvot Latvijā. Cilvēki aizbrauc labākas dzīves meklējumos, un ir vērts aizdomāties, kāpēc. Grūti pateikt, kas būs pieprasītāks un kādā virzienā pilnveidoties šodien, lai varētu veiksmīgi iekļauties pasaulē, kāda būs nākotnē.”
Jekaterina, mājsaimniece: “Grūti pateikt. Es pat nevaru iedomāties, kas notiks tālāk. Viss var krasi mainīties gan uz labo, gan slikto pusi, taču ir jāsaglabā pozitīva attieksme. Cenšos neskatīties tālu nākotnē -- tā ir mierīgāk, es neskatos daudzās programmas un nelasu publikācijas, kurās raksta, ka pie mums viss ir slikti un kļūs vēl sliktāk. Jau esmu ievērojusi, ka presē vienmēr tika rakstīts visnegatīvākais. Tas tiek darīts ar nolūku, lai piesaistītu lasītājus.”
Anna, grāmatu pārdevēja: “Man nekad nav bijusi viegla dzīve, šeit nav vajadzīgas prognozes, jo tāpat ir skaidrs, kurp mēs ejam. Kad tuvumā ir karš, nav zināms, kas būs rīt, nav pat vērts domāt par pieciem gadiem, ja rīt pamodīsimies, jau tas būs labi. Es redzu tikai to, ka piepildās tas, ko rādīja visbriesmīgākajās zinātniskās fantastikas filmās. Es personīgi mērķtiecīgi nepilnveidojos, neredzu tam jēgu un esmu apmierināts ar savu darbu. Kamdēļ nopūlēties, ja mēs visi tāpat mirsim. Redzu, kā cilvēki ar katru gadu aizvien mazāk lasa grāmatas, izvēlas izklaidējošāku literatūru, nevis nopietnas grāmatas.”
Vera, pensionēta skolotāja: “Domāju, ka kādu laiku būs grūti, bet arī ticu, ka kļūs labāk. Nevar vienmēr būt slikti. Visam ir savi periodi un attīstības cikli. Kā uz notiekošo raudzīties un domāt, ka pie mums viss ir slikti un pasliktināsies -- arī tas ir sarežģīts jautājums, jo viss tiek iepazīts salīdzinot. Bēgļi brauc pie mums, viņu bērni mācās mūsu skolās, un, cik esmu dzirdējusi, viņi ir priecīgi un pateicīgi par šo iespēju. Dzīve pati par sevi ir sarežģīta, tā nav paradīze zemes virsū, par kuru daudzi sapņo, sakot, cik pie mums viss ir slikti.”
Irina, sekretāre: “Skatoties uz situāciju, kad strauji pieaug cenas, es sāku ticēt, ka pie mums viss ir slikti, lai gan es gribu cerēt uz labāko. Dvēseles dziļumos ir cerība, ka politiķi nāks pie prāta un padomās par tautu. Ar to, ko viņi dara mūsu labā, nepietiek. Vai arī grūtības rodas ātrāk, nekā uz spēj reaģēt? Cenšos nedomāt par nākotni. Ļoti ceru, ka pie mums nebūs kara, tas ir galvenais. Es neprotu prognozēt – dzīvosim un redzēsim, kas notiks tālāk.”
Komentāri