Katras ārstniecības iestādes personālā vienas no svarīgākajām ir medmāsas. Tieši no viņām ir atkarīga pacientu aprūpes organizācija un ārstu darba efektivitāte.
Inese Ivanova piekrita dalīties savos novērojumos par medmāsas profesiju ar avīzes „Latgales Laiks” lasītājiem un pastāstīja par darbu Daugavpils reģionālajā slimnīcā (DRS).
Gribēja būt konditore, bet kļuva par medmāsu
Inese pastāstīja, ka bērnībā gribējusi kļūt par konditori, taču mamma ieteica izvēlēties citu profesiju. Pēc astotās klases viņa kopā ar draudzenēm iestājās Daugavpils medicīnas skolā, veiksmīgi to absolvēja un pat uzlaboja zināšanas priekšmetos, kuri skolā ne pārāk padevās. Lekcijas matemātikā un angļu valodā viņa atceras ar smaidu. Inese uzskata, ka priekšmeta zināšana pilnībā ir atkarīga no skolotāja un ir pateicīga saviem pedagogiem. Tagad viņa strādā par medmāsu un lasa lekcijas māsu palīgiem medicīnas koledžā.
Uzticīga DRS
Savu medmāsas karjeru Inese sāka otorinolaringoloģijā, kas plašāk pazīstama kā ausu, deguna un kakla slimību nodaļa. Tas bija darbs nodaļā, ārstu recepšu ievērošana, procedūras, pacientu aprūpe un novērošana, dežūras naktī. Drīzumā viņa tika pārcelta uz gastroenteroloģijas nodaļu, jo iepriekšējā medmāsa atgriezās no bērna kopšanas atvaļinājuma. Pienākumi bija zināmi, nedaudz līdzīgi, bet pacientiem, protams, bija citi simptomi un vajadzības. Pēc pāris gadiem – atkal pārmaiņas. Inese sāka strādāt pilsētas slimnīcas traumpunkta uzņemšanas nodaļā, kur līdz pat šim laikam palīdz cilvēkiem, sniedzot pirmo palīdzību. Jāpiebilst, ka I. Ivanova šajā slimnīcā strādā kopš tā laika, kad ieradās šeit praksē -- šogad apritēs 33 gadi. Viņa saka: "Esmu uzticīga DRS”.
Inese sarunā atzina, ka pirmo mēnesi bija grūti strādāt traumpunktā gan emocionāli, gan fiziski. Sākumā ļoti gribējās atgriezties savā nodaļā. Un tas ir saprotams, jo ir grūti redzēt cilvēku ciešanas, īpaši pēc avārijām, bet, ja, nedod Dievs, ir cietuši bērni, tad ir divtik grūti. Tomēr ar laiku Inese saprata, ka vajag abstrahēties. Galu galā, ja visu pārlieku ņem pie sirds, var izdegt, un tad vairs nevarēs palīdzēt cietušajiem. Inese Ivanova minēja, ka ir bijuši gadījumi, kad kolēģi nav spējuši pārvarēt emocijas un bijuši spiesti pamest profesiju. Tāpēc viņa atrada sevī spēku nedomāt par notikušo, bet rūpēties par slimajiem, pēc iespējas pareizāk un prasmīgāk sniedzot pirmo palīdzību, sagaidot pacientus ar smaidu un reizēm arī atbalstot ar labu vārdu. Laika gaitā, uzkrājot pieredzi, viņa iemācījās neļaut vaļu jūtām. Protams, reizēm ir smagi gadījumi, nopietnas traumas un emocijas ņem virsroku. Šādos brīžos jāiziet ārā un pāris minūtes jāpaelpo, lai gan reizēm nav laika pat iedzert malku ūdens. Šajā gadījumā jāpievēršas citiem pacientiem. Un, lai pilnībā atslēgtos no emocionālās nastas, Inese ir atradusi hobiju dvēselei un ķermenim.
Darba īpatnības traumpunktā
Runājot ar medicīnas māsu, kura diendienā sniedz pirmo palīdzību, bieži saskaras ar traumām un sasitumiem, jautāju par biežāk sastopamajiem savainojumiem, lai pievērstu tiem lasītāju uzmanību un ieteiktu būt uzmanīgākiem.
Katrai sezonai ir raksturīgas specifiskas traumas, piemēram, ziemā visbiežāk tiek gūtas traumas uz slideniem ceļiem un ietvēm. 2022. gada 2. janvārī palīdzība sniegta 82 cilvēkiem, kuri guvuši roku un kāju izmežģījumus un lūzumus. Un tas viss ļoti slikto laikapstākļu dēļ. Vai atceraties, cik lietains bija janvāris, turklāt pieturējās sals? Ko darīt šādā situācijā? Kāds domā, ka šādā laikā būtiski palīdz apavu zoļu uzliktņi. Daži noberzē zoles ar smilšpapīru, bet tas sabojā apavus. Citi izmanto līmi un padara zoles virsmu nelīdzenu. Savukārt mediķi iesaka iet uzmanīgi un lēni: ceļiem jābūt saliektiem, pašam nedaudz jāsaliecas uz priekšu, jāsper nelieli soļi, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru, it kā gāzelēdamies. Vienmēr kāja jāliek pie zemes ar pilnu pēdu. Īpaši slidenā ceļa posmā labāk tipināt (pārvietoties sīkiem solīšiem).
Pavasarī un rudenī bieži tiek gūtas traumas, veicot remontdarbus, tāpēc der atcerēties drošības tehnikas noteikumus un būt maksimāli piesardzīgiem. Ieviešot kārtību vasarnīcās vai privātmājās, cilvēki nereti gūst audu plīsumus un grieztas brūces, darbojoties ar zāģiem, cirvjiem vai nažiem. Jāatzīmē, ka ir svarīgi sniegt pirmo palīdzību (apturēt asiņošanu, uzlikt pārsēju) un noteikti izsaukt ātro palīdzību vai, ja iespējams, atbraukt pašiem.
Vasarā bieži rodas ģībonis no pārkaršanas pirtī vai piemeklē saules dūriens. Šādos gadījumos cilvēku ieteicams izvest svaigā gaisā (vai ēnā), noskalot seju ar vēsu ūdeni un nekavējoties izsaukt ātro palīdzību, jo ir svarīgi piesātināt šūnas ar skābekli, var būt nepieciešamas intravenozas zāļu un šķīdumu injekcijas.
Visbīstamākie bērniem ir piepūšamie vai spriegojamie batuti. Bērni gūst daudz sasitumu un lūzumu, pārgalvīgi vai neuzmanīgi lecot uz batutiem.
Ja mežā ir sakodusi čūska, svarīgākais ir atcerēties tās izskatu, lai nepieciešamības gadījumā slimnīcā injicētu pretlīdzekli. Protams, ne visas čūskas ir indīgas, taču var būt alerģiska reakcija, tāpēc vienmēr jāvēršas pie ārsta vai jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Starp citu, serpentologi apgalvo, ka čūskas pašas nekad neuzbrūk, tās aizstāvas, un, ja rāpulim nejauši uzmin, tas var iekost. Tāpēc esiet uzmanīgi, skatieties apkārt un klausieties, parasti var dzirdēt, kā čūskas pārvietojas, čaukstinot lapas vai zāli.
Dejos, kamēr vien spēs staigāt
Lai abstrahētos no emocionāli smagām dienām slimnīcā, Inese pievērsās vēderdejām. 2000. gadu sākumā Rīgas kluba „Asfar” trenere Larisa Janena vadīja austrumu deju nodarbības Kultūras un sporta pilī. Pārņemot treneres pieredzi un stafeti, Tatjana Lapkovska turpināja iedvesmot ar austrumu dejām Inesi un citas daugavpilietes. 2010. gadā tika izveidota deju studija "Juventa". Tā radās vaļasprieks, kas novērsa uzmanību no ikdienas darba un kļuva par dzīves sastāvdaļu. Laika gaitā mīlestība pret deju pieauga, un kā brīvprātīgā Inese sāka palīdzēt Tatjanai vadīt nodarbības grupās. Tagad Inese prot dejot un arī mācīt spāņu, čigānu, indiešu un arābu dejas, kā arī cilšu (tribal) stilu (tas ir mūsdienu deju stils, radies Amerikā, kas balstīts uz Ziemeļāfrikas folkloras deju elementu kombināciju, viens no Bolivudas virzieniem (indiešu dejas)).
Bolivudas cienītāja dejošanu neuztver kā sportu, drīzāk kā aizraušanos. Taču vienlaikus viņa nodarbojas ar deju iestudēšanu, gatavo šovus, piedalās konkursos un, ja iespējams, apmeklē meistarklases. Stingrākais kritiķis un iedvesmotājs ir viņas vīrs, kurš pirmais vēro treniņus un redz, kā dzimst idejas jaunam šovam.
Vēderdejas orķestra pavadījumā
Inese ar iedvesmu un aizrautību stāstīja par dalību konkursos, kas notika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
Reiz viņai nācies aizstāt treneri un uzstāties konkursā Rīgā. Parasti treniņi notiek patīkamas un atbilstoša stila mūzikas pavadījumā, taču toreiz viņa uz skatuves uzstājās orķestra pavadījumā, kas ir daudz grūtāk, taču tā bija laba pieredze.
Nedaudz vēlāk, „pirmskovida” laikos, bija iespēja apmeklēt vēderdeju meistarklases un piedalīties starptautiskā austrumu deju konkursā Grieķijā. Arī toreiz solo priekšnesums notika orķestra pavadījumā, un atkal tika gūta jauna pieredze, jo mūziķi melodiju spēlēja divas minūtes ilgāk par iestudēto deju, -- nācās improvizēt un vienkārši ļauties dejai.
Tagad, kad viss pamazām atgriežas ierastajās sliedēs, Inese ļoti priecājas par to, ka treniņi atkal notiek zālē (nevis ārā uz asfalta) un ir iespēja no sirds ļauties savam vaļaspriekam.
Pacientu vārdā vēlos pateikties visām medmāsām! Novēlu izturību, pacietību, labu garastāvokli un pateicīgus klientus!
Cienījamie lasītāji, esiet veseli un uzmanīgi! Ja nepieciešams, izsauciet ātro palīdzību. To var izdarīt, zvanot uz tālruni 113, ir jānosauc vārds, pilsēta un precīza adrese vai atrašanās vieta, īsi jāpastāsta, kas noticis. Nekrītiet panikā un domājiet tikai labas domas! Saudzējiet sevi un savus mīļos!
