Pastaigājoties pa Daugavpils mikrorajonu, kas atrodas piena kombināta apkaimē, neizpratni izraisa fakts, ka šī vieta tiek uzskatīta par neprestižu un neperspektīvu, tāpēc daudzi nevēlas šeit iegādāties vai iemainīt mājokli. Šķiet, ka tas nav nekas vairāk kā iesīkstējis negatīvs stereotips, kura pamatā ir aizspriedumi un neobjektivitāte.
Būvdarbi turpināsies
Patiesībā tas ir mājīgs, kompakts rajons, un, pats galvenais, vieta Daugavpilī, kuru iemīļojuši tās iedzīvotāji. Daži cilvēki, kas šeit apmetušies dažādu iemeslu dēļ, Piena kombināta mikrorajonā dzīvo visu mūžu un to nemaz nenožēlo. Savukārt jauniešiem šeit ir viņu dzimtais un sirdij mīļais stūrītis. Bet, piemēram, daudzdzīvokļu mājas ar krāsns apkuri īpašnieks 64 gadus vecais Boriss Gasperovičs, visticamāk, drīzumā pametīs rajonu, jo viņa mājoklis atrodas vietā, kas iekļauta ceļa pārvada būvprojektā. (Viens šāds pārvads Piena kombināta mikrorajonā jau ir.)
„Ceļa pārvada būvniecība paredzēta vietā, kur atrodas māja un pagalms. Šeit bija ieradušies Daugavpils pilsētas domes pārstāvji un nekustamā īpašuma vērtētājs, kuri pētīja šo jautājumu, informēja mani un piedāvāja māju pārdot pašvaldībai. Mērs paskaidroja, ka šis jautājums tiks risināts deputātu padomē. Es esmu ar mieru, bet par šo mājokli es neko daudz nesaņemšu. Tā ir Daugavpils…". Pēc Borisa teiktā, grandiozā projekta īstenošana sāksies nākamā gada ziemā.
Par ežiem un sikspārņiem
Boriss pastāstīja, ka agrāk viņa māja drebēja no preču vilcienu rīboņas, kas brauca cauri Daugavpils dzelzceļa stacijai, vairāki sastāvi dienā, bet tagad labi, ja kāds viens pabrauc garām. Tagad pensionārs dzīvo un guļ mierīgi, par ko viņš no sirds pateicas varas iestādēm.
B. Gasperovičs kopā ar sievu Antoņina Piena kombināta mikrorajonā dzīvo jau gandrīz divdesmit gadus, šajā laikā ir pieraduši pie šīs vietas. Dzīvesbiedri ir kopā vairāk nekā 40 gadus, viņiem ir trīs bērni -- divi dēli un meita, un tikpat mazbērnu. Viņi visi dzīvo un strādā ārzemēs -- Anglijā un Vācijā. Tagad Boriss ir pensijā, bet sliktās veselības dēļ pretendē uz invaliditāti. Agrāk viņš strādāja par šoferi.
Toties bērniem ir vienalga, kurā mikrorajonā joņot bez apstājas, tostarp dārdināt pa asfaltu ar skrejriteņiem, un rotaļāties. Runa ir par sastapto četrotni, kur vecākā bija vienpadsmitgadīgā Mila, bet jaunākā -- trīs gadus vecā Enija, un viņu divi draugi -- Jegors un Matejs. Bērni pastāstīja, ka vasarā viņiem ir daudz izklaižu un rūpju -- kaiju un citu putnu barošana, paslēpes un sunīši, ežu meklēšanai vakarā: „Vienu atradām, parādījām vecākiem. un palaidām atpakaļ brīvībā. Viņš bija ļoti durstīgs, bet smieklīgs." Bērni zina, kur mitinās sikspārņi, kurus viņi novēro, bet netraucē.
Runājot par skolu, Mila saka, ka pēc tās sāks ilgoties tikai pēc tam, kad kopā ar vecākiem būs pabijusi pie jūras un saēdusies nogatavojušos vasaras ābolus. Jegors dzīvo Kraujā, Piena kombināta mikrorajonā viņš ciemojas pie vecmāmiņas, pārējie bērni dzīvo tepat.
Par fiziku un matemātiku
Deviņpadsmit gadus vecais Artjoms Plečkens, slaids jaunietis, kura augums ir 1 metrs 93 centimetri, šogad absolvēja Daugavpils 10. vidusskolas 12. klasi. Viņš bija labākais skolēns klasē, visvairāk viņam patīk matemātika un fizika, šajos priekšmetos atestātā Artjomam ir visaugstākais vērtējums. Viņš gatavojas stāties RTU -- dokumentus jau ir iesniedzis: “Man labi padodas arī humanitārie priekšmeti, bet tur nav matemātiskās precizitātes, kā arī faktus un saturu pamatojošas konkrētības. Visu var interpretēt dažādi, kā kurš vēlas, bet matemātikā viss ir kā aptiekā.”
Artjoma vecāki Piena kombināta mikrorajonā apmetās uz dzīvi 1973. gadā: “Kad biju mazs, te nebija ko darīt. Tas nav pilsētas centrs, šeit nebija pietiekami daudz brīvā laika pavadīšanas iespēju. Taču te ir labi tādā ziņā, ka var viegli un ātri nokļūt jebkurā pilsētas daļā.”
Novēlējis Artjomam veiksmīgi iestāties augstskolā, turpinu „pētīt” Piena kombināta mikrorajonu --, šeit ir divi pārtikas veikali, apavu remontdarbnīca, blakus garāžas un veca, šķiet, arī pamesta, bet skaista, senlaicīgā stilā celta koka māja, kura, ja tiktu atjaunota, kļūtu par šīs apkaimes rotu.
Ivans Antoņevičs šajā rajonā dzīvo jau 52 gadus. Savulaik četrdesmit gadus nostrādājis par elektrometinātāju, tagad pensijā: «Īpašu problēmu te nav, mikrorajons ērts dzīvošanai, taču slikti tas, ka īsti nav kur novietot auto. To ir tik daudz, ka trūkst vietas. Tā ir problēma.”
Sventē Ivanam ir vasarnīca, bet sirdi un dvēseli silda trīs bērni. Meita Jeļena strādā Rīgā, ciemojas pie vecākiem, un divi dēli: Ruslans un Igors, abi dzīvo Anglijā.
Cilvēki un vieta
Piena kombināta mikrorajona iedzīvotāja Tatjana Monkeviča pastaigājās ar mazmeitām – Karolīnu un Mariju. Viņa kategoriski nepiekrīt faktam, ka mikrorajons tiek uzskatīts par neperspektīvu, dzīvošanai neērtu un neprestižu: “Tas nav nekas vairāk kā iesīkstējis stereotips. Es šeit dzīvoju 19 gadus un nekad neesmu nožēlojusi, ka apmetos te uz dzīvi. No šejienes līdz pilsētas centram ir 10--15 minūšu gājiens. Šeit ir klusi un mājīgi, cilvēki pazīst cits citu.” Tatjanas dēls Māris ar sievu Solveigu un bērniem dzīvo Jaunajā Forštatē. Laikā, kad notika mūsu saruna, viņi bija atveduši mazmeitas pie vecmāmiņas. Tatjana ir pensijā, visu mūžu nostrādājusi par apģērbu konstruktori (nejaukt ar dizaineri): “Protams, arī šeit, tāpat kā visur, ir problēmas, bet ar laiku tās tiek atrisinātas. Nevar visu gribēt uzreiz un ātri. Piemēram, mūsu mājā tika rekonstruēti balkoni, uzklāja flīzes pie kaimiņmājas,” atvadoties saka Tatjana.
Jo vairāk runājos ar Piena kombināta mikrorajona atklātajiem un komunikablajiem iedzīvotājiem, jo vairāk iepatikās šis Daugavpils mikrorajons. Šeit cilvēki ir vienkārši, bet dvēselē un sirdī dāsni.
Mēdz teikt, ka nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Un tāpēc viss ir atkarīgs tikai no cilvēkiem, šajā gadījumā -- no iedzīvotājiem, un no tā, cik komfortablu vidi viņi rada savai dzīvošanai.
Komentāri