Augšdaugavas novada Dvietes pagasta saimniecības "Ceriņi" saimnieks Arvīds Ruļuks uzskata, ka par panākumiem dzīvē, mīlestību pret zemes kopēja darbu un tēva mājām viņš ir pateicīgs savam vectēvam Kazimiram, kurš pats uzcēla māju. Tagad tajā dzīvo Arvīds kopā ar savu deviņdesmit gadus veco māti un dēlu.
Atbrauca un aizbrauks
Pirmām kārtām Arvīds Ruļuks izrādīja savu nelielo saimniecību, kurā visus darbus dara pats, jo viņa astoņpadsmit gadus vecais dēls Jānis saimniecībā pastāvīgi nedzīvo, bet ciemojas, kā šajā mūsu tikšanās reizē: “Viņš ir jau pilngadīgs puisis, kuram pašam jāveido sava dzīve, un es tajā cenšos nejaukties. Ja nu vienīgi neuzbāzīgi dot kādu tēvišķu padomu vai ieteikt, kas šajā dzīvē ir labs un kam labāk mest līkumu. Pārējo lai izlemj un risina pats.”
Jānis uz neilgu laiku bija atbraucis uz mājām no Tukuma, kur vairākus mēnešus strādāja par mēbeļu montētāju, lai atkal dotos ceļā, šoreiz uz Dorčesteru Anglijā, kur strādās vasaras sezonas darbos.
Arvīds bilst, ka Jānis jau ir apguvis gandrīz visus zemnieku darbus: prot pļaut un art, arī citas darbus, kopt mājlopus, tiesa, slaukt govi viņš tā arī nav iemācījies.
Un ko lai jaunietis iesāk lauku nomalē, ja viņam nav izredžu sakārtot dzīvi, pelnīt naudu un veidot karjeru?
Arvīds joko: “Dēls pirms aizbraukšanas strādāja manā saimniecībā kā algots strādnieks, kuram, gribi vai negribi, bet ir jāmaksā. Jānim vēl nav nopietnas profesijas, ceru, ka viņš to iegūs, bet dzīvot vajag, tai skaitā nepieciešama nauda savām vajadzībām.”
Savulaik Jānis absolvēja pamatskolu, pēc tam iestājās izglītības iestādē, kur apguva mājokļu remontdarbus, taču nepabeidza to, ko tagad nožēlo. Taču Jānis uzskata, ka mācīties nekad nav par vēlu, jo ir prasmīgas rokas un vēlēšanās ir.
Neatzīst ārstus
Par dzīvi Jānis spriež: «Pirms apprecēties, man ir jātiek pie sava mājokļa, lai tajā ievestu savu nākamo dzīvesbiedri un izveidotu pilnvērtīgu ģimeni. Ceru Anglijā nopelnīt, lai iegādātos māju, kuru jau esmu noskatījis.” Savukārt Arvīds iebilst -- kāpēc gan dēlam vajadzīga cita māja, ja viņiem ir kopīga -- liela un ērta, un, galvenais, dzimtā, kurā joprojām mīt senču gars, dzīvesveids, kur mīlestībā un saticībā dzīvojuši daudzi cilvēki.
Pēcāk Jānis aizlidoja uz Angliju, un Arvīds palika viens ar savu nemierīgo saimniecību un ikdienas darbiem. Pašlaik viņš dzīvo kopā ar savu māti Genovefu, kurai šī gada 3. aprīlī apritēja deviņdesmit gadi. Interesanti, ka pēdējo reizi viņa gulēja slimnīcā, kad dzemdēja Arvīdu, un tas bija ļoti sen. Genovefa neatzīst ne tabletes, ne kādas citas zāles un tās nelieto.
Parunāties ar ilgdzīvotāju neizdevās, jo viņa izvairās sazināties ar mediju pārstāvjiem. Arvīds pastāstīja, ka mamma ar visiem lauku mājas darbiem tiek galā pati, turklāt ļoti veiksmīgi: berž koka grīdas, mazgā veļu un traukus, turklāt viņai ir arī savs – ne kopējs – paliels dārzs ar pilnu lauksaimniecības kultūru klāstu. Mamma ļoti apvainojas un kurn, ja viņu, žēlojot, mēģina pieklājīgi pabīdīt malā no darbiem. Tāpēc vasarā viņa ravē pati, bet tagad gatavojas ražas novākšanai.
Dzimtas saknes
2024. gadā „Ceriņu” mājām apritēs simts gadi, kopš to savām rokām uzcēla Arvīda vectēvs Kazimirs. Senlaicīgā fotogrāfija, kurā viņš nobildējies kopā ar sievu Izabellu, karājas istabā pie sienas. Un turpat blakus stūrītī – četras katoļu svētbildes, par kurām Arvīds pastāstīja: “Tās šeit atrodas jau no vectēva Kazimira laikiem, un kopš tā laika nav bijušas ne noņemtas, ne noslēptas. Pat padomju laikos, kad nāca skolas pārstāvji un pārbaudīja, kā mēs mācāmies un vai mācībām ir normāli apstākļi.”
Arvīds stāsta, ka viņu ģimenē viss sākās ar vectēvu Kazimiru Ruļuku, kurš nodzīvoja 91 gadu un kuru viņš labi atceras. Kazimirs piedzima Jēkabpils apriņķa Rubeņos, pēc tam, cara laikos, pārcēlās uz Dvieti, kur sākumā strādāja par kalpu pie saimniekiem, bet, iestājoties Ļeņina varas laikam, saņēma 15 hektārus zemes un sāka tos apsaimniekot patstāvīgi. Pēcāk strādāja kolhozā, turēja zirgus. „Ceriņiem” kaimiņos dzīvoja Kazimira brālis Jāzeps – arī viņš uzcēla sev māju un strādāja tepat.
“Šajā fotogrāfijā vecmāmiņa Izabella nēsāja zem sirds manu nākamo tēvu Pēteri. Vectēvs nomira 1980. gadā, bet tētis pēc sešiem gadiem, kad es dienēju armijā. Kazimiram bija 12 brāļi un māsas. Tagad neviena vairs nav starp dzīvajiem, bet ir daudz pēcnācēju un radinieku. Viņi visi dzīvoja un strādāja šajā apkaimē, izņemot Mariju, kuru uz Ukrainu aizveda karavīrs Daņiļenko. Vectēvs meklēja savu māsu, bet tā arī neatrada,” skaidro Arvīds.
Kazimiram bija trīs bērni -- Pēteris -- Arvīda tēvs, Monika un Viktors. Viktors dzīvoja un strādāja Naujenē, viņš un sieva Vera nomira, atstājot divas meitas un dēlu, -- Edīti, Inesi un Gunti, ar kuriem Arvīds joprojām uztur labas attiecības.
Kādu laiku Ruļuki dzīvoja kopā: vectēvs un vecmāmiņa -- vienā mājas galā, bet viņa dēls Pēteris ar sievu Genovefu un trim bērniem -- otrā. Arvīda tēvs strādāja kolhozā par celtnieku, bet māte – lauksaimniecības brigādē.
Arvīdam ir vecākais brālis, arī Pēteris, kuram ir 60 gadi, viņš strādā par šoferi Dvietes pagastā, un māsa Lūcija, kura dzīvo Cēsīs.
“Vectēvs Kazimirs bija strādīgs un taisnīgs cilvēks. Viņš mūs audzināja, bija prasīgs. Viņš zināja, kas ir liela ģimene un kā tajā dzīvot, lai neaizvainotu cits citu un dalītos ar visiem. Vectēvs mums daudz iemācīja, ”stāsta Arvīds.
Saimnieks un pasaules krīze
Problēmas nav metušas līkumu arī šķietami nelielajai Arvīda Ruļuka saimniecībai, kurā ir 36 hektāri savas zemes un mājlopi. Ja agrāk viņam bija piecas slaucamas govis, tad tagad to palicis mazāk, ir teļi, aitas un vistas. No 12 bišu stropiem palikuši tikai pāris, un saimnieku tas nomāc, jo drava ir viņa mīļākā darbošanās vieta, patiesībā – lolojums. Taču Arvīds plāno dravu atjaunot.
Runājot par globālās krīzes ietekmi uz saimniecības rentabilitāti, Arvīds teic, ka tā visvairāk ietekmē dīzeļdegvielas un viņa traktora T-40 rezerves daļu izmaksas. „Ceriņu” saimniekam ir tādas pašas problēmas kā citiem – nesamērīgi augstās degvielas un minerālmēslojuma cenas.
Toties piena iepirkuma cena ir nedaudz pieaugusi – bija 41 cents par litru, tagad vairāk: “Es nezinu, kas notiks tālāk, un neviens to nevar paredzēt. Cenas lēkā augšā lejā. Pagaidām globālās krīzes negatīvo ietekmi savā saimniecībā neizjūtu. Nav laika par to domāt. Jāstrādā!".
Arvīds pastāstīja savas mājas vēsturi. Izrādās, Otrā pasaules kara laikā tajā apmetās vācieši. Viņi uzvedās civilizēti un pieklājīgi, nelaupīja, māja netika nopostīta vai sabojāta. Aizejot, atstāja spēļu kārtis, tiesa, tikt ar tām skaidrībā nav nemaz tik viegli. Tās ir izveidotas pavisam ačgārni, piemēram, dāmas ir dūži un otrādi. Tomēr, neskatoties uz to, vectēvs Kazimirs mācīja Arvīdu spēlēt kārtis, taču nevis azartam, bet lai attīstītu atmiņu. Viena no radiniecēm piedāvāja tās atdot muzejam, taču Arvīds kategoriski atteicās.
Vēl viens vāciešu pārsteigums tika atrasts laukā, kur Kazimirs savas dzīves laikā no zemes izraka 1935. gadā ražotu gaļas maļamo mašīnu, kura joprojām lieliski pilda savas funkcijas.
… Arvīds ļoti mīl savas mājas un dzimto zemi. Tas bija saprotams, klausoties viņa stāstījumu, tostarp par katru tēva māju interjeru detaļu, priekšmetu. Un dzimtās mājas viņš nemainīs ne pret ko citu.
Komentāri