Andris Ondzuls ir cilvēks, kurš jau kopš bērnības saskāries ar kustību traucējumiem. Divu mēnešu vecumā Daugavpilī viņam tika veikta operācija, diemžēl neveiksmīga. Rezultātā gan rokas, gan kājas atteicās klausīt un līdz piecu sešu gadu vecumam viņš vispār nevarēja staigāt. Mātei tolaik pat ticis piedāvāts ievietot dēlu kādā sociālās aprūpes iestādē, viņa no šāda piedāvājuma atteikusies. Vēlāk Andri jau Rīgā operēja dakteris Budovskis. Pusotra desmita operāciju rezultātā izdevās panākt, ka Andris nostājas un, lai arī ne bez grūtībām, tomēr spēj pārvietoties pats ar savām kājām. Patlaban Andris ne vien dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ir izveidojis ģimeni, nodibinājis uzņēmumu “Atramed”, bet arī cenšas palīdzēt grūtībās nonākušiem līdzcilvēkiem, jo ne pēc nostāstiem vien zina, cik smagas situācijas mēdz būt dzīvē. Andris arī labprāt piekrita intervijai ar “Latgales Laiku”.
* Kā radās ideja par uzņēmuma izveidi, kas palīdz pārvadāt gulošus cilvēkus?
-- Teju pusi sava mūža esmu pavadījis ģipšos, slimnīcās, rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Esmu redzējis daudzas raudošas mammas, kuras pārdzīvo par saviem slimajiem bērniem, daudzus vecus un slimus cilvēkus, tāpēc saprotu, cik tas ir nopietni cilvēkiem, kuri ar to saskaras.
Ne jau uzreiz es sāku nodarboties ar palīdzības sniegšanu cilvēkiem. Sākumā mācījos, pēc tam strādāju par projektu vadītāju un mentoru mācību centrā, kurš īstenoja dažādus ES atbalstītus projektus un apmaiņas programmas. Toreiz, pirms gadiem piecpadsmit, pie mums viesojās pārstāvji no Vācijas, kas neslēpa savu izbrīnu par to, kāpēc es vispār strādāju, turklāt daru to par tik niecīgu samaksu. Vācijā man nevajadzētu neko darīt un man būtu gan pabalsti, gan arī aprūpe. Latvijā, diemžēl, nekas tāds vēl joprojām nav pieejams.
Aizgūstot vāciešu pieredzi, kopā ar paziņām un draugiem nolēmām pievērsties gulošu un sēdošu cilvēku, kuri nevar patstāvīgi pārvietoties, pārvadāšanas biznesam, ja to vispār var saukt par biznesu, drīzāk tā laikam ir sociālā uzņēmējdarbība.
*Ar ko sākāt?
-- Piemēram, ir cilvēki, kas dzīvo savā dzīvoklī piektajā stāvā un gadiem netiek ārā. Mēs atbraucam, nonesam šo cilvēku pa kāpnēm, aizvedam uz jebkuru vietu, bet pēc tam nogādājam atpakaļ mājās.
Daudzviet Eiropā cilvēkiem, kuriem ir ārsta nozīmējums, ka viņi nevar staigāt, ir pašvaldības vai valsts kvota, kas paredz iespēju divas līdz trīs reizes mēnesī saņemt pakalpojumu, kas paredz viņa izvešanu ārā, pastaigāšanos ar viņu un nogādāšanu mājās.
Latvijā šāda pakalpojuma pagaidām nav. Sadarbībā ar valsti, pašvaldību vai sociālo dienestu mēs tādu nodrošinām. Turklāt šādam pakalpojumam nebūtu nepieciešami lieli līdzekļi. Patlaban mēs cenšamies aktualizēt šo jautājumu.
* Ko vēl piedāvājat?
-- Tā kā visai bieži pēc palīdzības pie mums vērsās cilvēki, kas paši īsti nezināja, kā rīkoties attiecīgajā situācijā, sapratām, ka pakalpojumu klāsts ir jāpaplašina.
Tagad vajadzības gadījumā mēs varam sniegt pilnu pakalpojumu kompleksu. Mēs piedāvājam nepieciešamo aprīkojumu un apmācām cilvēku, kā ar to rīkoties un kā palīdzēt. Teorētiski tas būtu jādara valsts vai sociālā dienesta pārstāvjiem.
Mums ir arī pacēlājs, ar kura palīdzību cilvēku var pacelt, pagriezt, nogādāt uz vannu, lai nomazgātu, un atpakaļ. Parasts cilvēks pats tādu diez vai tā vienkārši atradīs. Savukārt cilvēku, kam šāds pakalpojums ir nepieciešams, ir gana daudz.
* Vai piedāvājat arī skābekļa terapijas pakalpojumu?
-- Jā, piedāvājam arī šādu pakalpojumu. Šim nolūkam izmantojam skābekļa koncentratorus. Viss sākās ar to, ka saņēmām lūgumu pārvest cilvēku no Francijas uz Rīgu. Viņam bija nepieciešams gan medicīniskais personāls, gan arī skābeklis. Toreiz atrisinājām situāciju, izmantojot skābekļa balonus. Bet skābeklis balonā ceļā var beigties, un ko tad? Sākām skatīties uz skābekļa koncentratoriem.
Īpaši aktuāls pieprasījums pēc skābekļa koncentratoriem kļuva Covid-19 izplatības laikā. Tie cilvēkiem bieži bija nepieciešami rehabilitācijas laikā pēc pārslimošanas ar Covid-19. Daudziem šis vīruss bija nopietnu ietekmējis plaušu funkciju.
Izsniedzot koncentratorus, pats braukāju pa dzīvokļiem un redzēju dažādus smagus slimniekus. Piemēram Ilūkstē sastapu kādu 20 gadus gulošu pacientu ar traheostomu, kurš pats nevarēja elpot. Sadarbībā ar Daugavpils reģionālās slimnīcas speciālistiem pielāgojām koncentratora pieslēgšanu caur traheostomu.
Kad sākām nodarboties ar pacientu pārvadāšanu, nebijām domājuši, ka šis pakalpojums tik dziļi iekļausies sociālajā jomā. Patlaban, lai nodrošinātu nepieciešamās palīdzības sniegšanu cilvēkiem, piesaistām arī sociālos aprūpētājus un cilvēkus ar medicīnisko izglītību. Sadarbojamies ar Daugavpils un Rīgas slimnīcām, sociālo dienestu, pansionātiem Vācijā.
Tā kā līdzīgus pakalpojumus Latgalē neviens cits, izņemot mūs, nepiedāvā, lai pārvestu gulošus slimniekus, mums zvana no visas tuvējās apkaimes, tostarp brīvdienās un naktī. Esam veduši pacientus arī tālu -- uz Vāciju, Itāliju, citām Eiropas valstīm.
* Medicīniskais aprīkojums ir dārgs. Vai jums kāds palīdz ar tā iegādi?
-- Jā, viss šis aprīkojums ir dārgs, līdz šim visu nopelnīto naudu ieguldām aprīkojumā. Patlaban situāciju sarežģī tas, ka viss ir sadārdzinājies.
Labi, ka man ir arī citi projekti, ka ir cilvēki, kas vienkārši palīdz, kam es varu piezvanīt trijos naktī un man neatsaka un brauc. Ideāli, protams, būtu darīt to, ko mēs darām ar valsts un dažādu projektu atbalstu, bet pagaidām mums tas nav izdevies.
Kā interesantu faktu varu minēt arī to, ka pacienta pārvešana no Daugavpils uz Rīgu un atpakaļ maksā 150 eiro, bet no Rīgas uz Daugavpili un atpakaļ -- 400 eiro. Citiem vārdiem sakot, mēs pakalpojumu sniedzam divarpus reizes lētāk, nekā mūsu kolēģi Rīgā. Turklāt tas nav tādēļ, ka mums tas būtu nekvalitatīvāks. Vienkārši mūsu cilvēki nav spējīgi samaksāt vairāk.
* Kas jums kremt visvairāk?
-- Tas, ka cilvēkiem pastāvīgi jāvāc nauda bērnu un invalīdu ārstēšanai, tas, ka valsts šos cilvēkus noraksta, sakot, ka naudas nav. Tajā pašā laikā Latvija ir pirmajā vietā palīdzības sniegšanā Ukrainai, rēķinot pēc IKP. Es nesaku, ka Ukrainai nav jāpalīdz, cilvēki jau arī palīdzēs un naudu ārstēšanai bērniem savāks, bet skumji ir tas, ka mēs valstij esam vajadzīgi vien trīs reizes -- pašvaldību, Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Man kā darba devējam darbinieks, kurš saņem minimālo algu, izmaksā teju tūkstoti, jo ir jāsamaksā valstij nodokļi par viņu. No izmaksātās minimālās darba algas valsts arī darbiniekam uzreiz noņem vēl divus simtus. Pērkot preces un pakalpojumus, cilvēkiem nākas samaksāt 21% PVN, kā arī virkni citu nodokļu. Rezultātā vairāk nekā divas trešdaļas nopelnītās naudas tiek samaksātas valstij nodokļos. Bet ko cilvēks saņem pretī no valsts par šīm iemaksām, kur ir nepieciešamā palīdzība? Tā nu mēs cik varam palīdzam cilvēkiem, jo saprotam, ka neviens cits viņiem nepalīdzēs.
Vēl man ļoti kremt invaliditātes pabalsti: 120 eiro -- otrajai invaliditātes grupai un 80 eiro – trešajai. Kā cilvēks ar šādu naudu šodien lai izdzīvo? Pārsteidz arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, kurai ik pāris gadus ir jāpierāda, ka tev nav izaugusi jauna acs vai ataugusi roka vai kāja. Turklāt tas ir jādara arī invalīdiem kopš bērnības, kā arī jāuzklausa pārmetumi -- kādēļ tu vēl līdz pat šim brīdim neesi izārstējis savu slimību. Un, ja nu tu esi bijis pietiekami čakls un tev ir izdevies iekārtoties darbā, tad nu gan tev invaliditāte vairs nepienākas.
Tad vēl bija kāds interesants atgadījums, kad man piezvanīja no Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras un pastāstīja, ka man kā cilvēkam ar invaliditāti, kurš nostrādājis noteiktu gadu skaitu, jau ilgāku laiku pienākas pensija. Bet kā lai es to zinu, ja man par to neviens nav pastāstījis? Varbūt jau man pašam bija kaut kur jāskatās un jāseko? Bet vai to nevar izdarīt automātiski, laikā, kad visa informācija ir pieejama elektroniski?
* Kādi ir nākotnes plāni?
-- Turpināsim attīstīties, piesaistīsim nevienaldzīgos, cerēsim, ka kādreiz kaut kas mainīsies un varbūt kādreiz Labklājības ministrija, ko patiesībā patlaban grūti par tādu nosaukt, man kādreiz atbildēs, kā invalīdiem turpmāk izdzīvot. Varbūt kādreiz netiks pārvilkts krusts meitenei, par kur cīnās viņas vecāki, ved uz Rīgu pie ārsta, kurš uz viņu jau pat skatīties vairs negrib, un pēc tam brauc mājās, visu ceļu raudot. Varbūt kādreiz atbildīgās amatpersonas tur augšā sapratīs, ka tieši šie cilvēki ir visneaizsargātākie.
Cilvēkiem jau patiesībā nevajag daudz -- lai par viņiem zinātu, atcerētos un vajadzības gadījumā palīdzētu.
Vai zināt, kā mani dakteris izklaidēja, kad biju mazs? Gatavojamies operācijai, vajag likt masku narkozei. Dakteris redz, ka man ir bail, un bail ir pirms katras operācijas, lai cik tev to būtu bijis… Viņš man saka, skaties -- šī ir parastā melnā maska, bet šodien mums ir zilā, vai gribi to? Es, bērns, saku -- jā, gribu, un smaidu. Smaida arī dakteris un dod man zilo masku. Arī es šodien cenšos piedāvāt cilvēkiem šo “zilo masku”, cenšos palīdzēt, piedāvāju nepieciešamo aprīkojumu, lai viņiem būtu vieglāk. Mans piedāvājums situāciju nemainīs, bet padarīs to morāli vieglāku.
Es, kāds esmu ar savām kājām, tāds arī palikšu visu dzīvi, neviena operācija situāciju nemainīs un pavisam vesels es laikam nekad nekļūšu. Man ir paveicies, man ir ģimene -- sieva un divi bērni, un es viņu labā izdarīšu visu, ko spēšu. Es gribu, lai arī citi cilvēki redzētu, ka bez “melnās maskas” kaut kur var atrast arī “zilo” un, varbūt, arī “balto”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Andris Ondzuls: Šīs “melnās maskas” vietā cenšos piedāvāt cilvēkiem “zilo'' ir pieprasīti saturu atbild ''Latgales Laiks'".
