Tajā sestdienas rītā mūsu ceļš veda uz Neretu -- vēl neiepazītu un mazdzirdētu ciemu Sēlijas vidienē. Ko tad mēs zinām par šo ciemu? Neretas ciems atrodas Latvijas dienvidos, Sēlijas vēsturisko zemju teritorijā un ir Aizkraukles novada Neretas pagasta centrs. Tas atrodas Dienvidsusējas krastos pie Salātes ietekas, 4 km no Lietuvas robežas. Attālums līdz novada centram Aizkrauklei ir 52 km, līdz Jēkabpilij -- 53 km, līdz Rīgai -- 120 km.
Neretā ir pagasta administrācija, J. Jaunsudrabiņa vidusskola, luterāņu un katoļu baznīca, kultūras nams. Netālu no ciema atrodas Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs "Riekstiņi". Nereta ir Sēlijas pauguraines noslēgums. Te Augšzemes augstiene sāk slīdēt uz Zemgales līdzenuma pusi. Nereta vēstures avotos pirmo reizi minēta kā Nirica 1298. gadā. Pēc teju trīs gadsimtiem tajos jau uzpeld „Narite pie Susējas upes”. Vēl pēc gadsimta, 1672. gadā, minēts Neretas miests, un šis nosaukums gan nav izrādījies laimīgs, jo miests 1709.–1711. gada lielā mēra epidēmijā izmiris teju pilnībā, palikuši vien daži cilvēki. Tomēr dzīve atjaunojusies. 1868. gadā uzcelts pagastnams, un 1927. gadā Nereta ieguvusi ciema statusu, vēlāk tā dēvēta par strādnieku ciematu un pilsētciematu.
Neretieši lepojas ar Jāni Jaunsudrabiņu, to lepni dēvējot par “mūsējo”. Un tiešām, ja runājam par nemateriālām vērtībām, tad Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs „Riekstiņi” ir īstā vieta, kur tās ieraudzīt. Uz muzeju taču braucam kā uz Baltās grāmatas „Mūsmājām”, vai ne? Tā ir Jaunsudrabiņa bērnu dienu pasaule, saglabājusi to laiku identitāti. Asociācijas veidojas nepārprotamas. Taču no materiālā viedokļa Jānim Jaunsudrabiņam šeit nekad nav piederējis nekas. Nevienā dzīves posmā. Šeit viņš pavadījis savu apzinīgo bērnību no trīs līdz deviņu gadu vecumam. Un viņa māte nebūt nav bijusi saimniece, viņa dzīvoja kā vaļeniece un par dzīvošanu „Riekstiņos” atstrādāja saimniekiem nolīgtās dienas. Un kurš šodien vairs atceras materiālo „Riekstiņu” saimniekus? “Riekstiņi” ir Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” mūsmājas un viņa bērnības pasaule. Paliekoša pāri laiku un varas maiņām.
Arī tajā sestdienas rītā Neretā valdīja īsta svētku noskaņa. Un kā gan nē, ja parkā, ciema centrā, tika pacelts Sēlijas karogs. Ar kopienu sadarbības tīkla “Sēlijas salas” atbalstu šāds karogs 8 metru mastā tiks uzvilkts Kaplavā, Neretā un Asarē. Bet šajā svētku reizē kupli sapulcējušos neretiešus uzrunāja Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, Neretas apvienības pārvaldes vadītājs Juris Gorbačovs. Skanēja dziesmas sieviešu ansambļa izpildījumā. Neretas kopienai tika pasniegta kopienu identitātes zīme. Aizkustinoši bērnu vokālā ansambļa izpildījumā skanēja dziesma par Neretu, kas, ja vēl nav, tad nākotnē varētu kļūt par ciema himnu. Un tad jau virs neretas plīvo Sēlijas karogs -- lepni rudenīgās vēja pūsmas ritināts, atgādinādams Jāņa Jaunsudrabiņa esejas vārdus “ Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats”.
Noslēgt šo stāstījumu par Neretu es tomēr gribētu ar ilggadējās “Mūsmāju” vadītājas Ilzes Līdumas domu, ko pēc pasākuma viņa sarunā ar mums teica: “Mēās, sēļi, neesam nikuodi ni kūka zūles, ni gleizda golvas. Mēās esam vareni. Mēās pastāvam!”
Simts tēlojum
