Šonedēļ Latvijā tiek svinēta 105. gadskārta kopš Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā Cilvēki dažādos nozīmīgos datumos mēdz atskatīties uz paveikto un izvirzīt jaunus mērķus. Lai atcerētos ceļu uz neatkarības atgūšanu, ieskatītos Latvijas vēstures paralēlēs, šajā pirmssvētku laikā “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu vēsturnieku, novadpētnieku, Daugavpils Universitātes Latgales Pētniecības institūta vadītāju, asociēto profesoru Henrihu Somu.
Sarunas ievadā Henrihs Soms norādīja, ka vēsturi lielā mērā veido arī simboli un mīti. Vēstures interpretācija laika gaitā mainās, un katrs autors uzraksta savu versiju par vēsturi. Savukārt mīti ir tie, uz ko vēsture nereti balstās. Dažreiz tie ir pat stiprāki nekā patiesā vēsture.
Mīti lielā mērā veido gan dzimtu, gan arī valsts vēsturi. Tādai mazai tautai kā latvieši mīti ir ļoti svarīgi. „Man Latvijas vēsturi sāka mācīt mani vecāki. Toreiz par neatkarīgu Latviju publiski neviens nerunāja, bet par to nereti runāja ģimenēs gana pieklusināti,” atceras Soms.
„Kādreiz šeit plīvos sarkanbaltsarkanais karogs”
Kā piemēru teiktajam viņš izstāstīja kādu epizodi no 70. gadu sākuma, kad kopā ar tēvu ciemojās Kalupē. Tēvs savulaik bija dienējis Latvijas armijā, tepat Daugavpils cietoksnī. „Ejot garām vietējai kantora ēkai, pie kuras bija izkārts sarkanais karogs, viņš noteica: „Redzi tur karājamies sarkano karogu? Kādreiz tā vietā plīvos sarkanbaltsarkanais.” Tēva teiktais man kā bērnam toreiz bija liels pārsteigums un šķita kā kaut kas sirreāls. Taču laiks, kad pie bijušās kantora ēkas tiek izkārts sarkanbaltsarkanais karogs, pienāca, un tēvs to sagaidīja.”
Otra epizode arī ir no pagājušā gadsimta 70. gadiem: „Toreiz skolā darbojos pūtēju orķestrī -- spēlējām maršus un citus skaņdarbus dažādos pasākumos. Vienreiz garām gāja kāds vīrs un pajautāja, vai mēs protam spēlēt “Dievs, svētī Latviju”. Tas vēlreiz apliecināja, ka cilvēki, lai arī par to skaļi nerunāja, par neatkarīgu Latviju nebija aizmirsuši. Šī tēma dzīvoja viņu prātos. Bija šī paralēļu vēsture un bija šī ticība.”
Brīva Latvija cilvēkiem saistījās ne tikai ar simboliem, bet arī ar konkrētiem cilvēkiem. Piemēram, Kalupē dzīvoja Lāčplēša ordeņa kavalieris Broņislavs Šaršūns. „Blakus mājā dzīvoja mana mamma. Atceros, mamma teica, ka viņš ir Lāčplēsis, labs cilvēks, viņam Sibīrijā ir sabendēta veselība, viņam ir vajadzīga piemiņa. Atmodas laikos mēs realizējām šo mammas ieceri un uzstādījām Broņislavam Šaršūnam pieminekli Kalupes kapos,” stāsta Soms.
Arī šogad, kad vēsturnieks apjautājies vietējiem, ko kalupieši darīšot 11. novembrī, viņi atbildējuši, ka vakarā taču būšot jāiet lāpu gājienā no skolas uz Baltaču kapiem pie sava Lāčplēša.
Karogu maiņu ietekmēja situācija frontē
Sociālistiskajai iekārtai sākot buksēt, bijušajā Padomju Savienībā 80. gadu beigās sākās sarkanbaltsarkanā karoga atgriešanās ceļš. Pēc kārtas tas tika uzvilkts dažādās Latvijas pilsētās. Taču interesantas epizodes ar šo karogu bijušas arī padomju laikos.
1977. gada 18. novembrī virs toreizējā Daugavpils Pedagoģiskā institūta, tagadējās Daugavpils Universitātes, tika izkārts sarkanbaltsarkanais karogs. Tā bija patriotiska un tiem laikiem bezbailīga akcija, kuras organizētājs bija Lauceses iedzīvotājs Jānis Rasnačs. Turklāt šis karogs virs institūta ēkas plīvoja ilgāku laiku, jo bija palicis nepamanīts.
1981. un 1982. gadā Rasnačs šo akciju atkārtoja, izkarot karogu virs citām iestādēm.
„Es ierados Daugavpilī 1981. gadā un atceros, ka 18. novembrī bija jādežurē oficiālajās iestādēs un jāseko tam, lai kāds neizkārtu sarkanbaltsarkano karogu. Arī rakstāmmašīnas bija jāsanes vienkopus kādā telpā, kura tika aizslēgta, lai kāds, nedod Dievs, kaut ko nenodrukātu un neizplatītu,” atceras vēsturnieks.
Vēl viena interesanta epizode saistībā ar valsts simboliem novērota arī vācu okupācijas laikā. Pirmajā gadā karogs tika atļauts, bet pēc tam aizliegts, un arī 18. novembri neviens vairs nesvinēja. 1943. gadā, kad situācija frontē mainījās, tika izveidots latviešu leģions, Daugavpilī atkal bija redzami sarkanbaltsarkanie karogi. Diemžēl ideja par neatkarīgu Latviju atkāpās līdz ar leģionu.
Drošība un sadarbība vienmēr bijušas sabiedrības pamatproblēmas
Vēsturē var meklēt arī daudzas atbildes uz aktuāliem šodienas jautājumiem, jo mēs redzam, kā cilvēki agrāk ir rīkojušies dažādās situācijās.
Drošība un sadarbība vienmēr ir bijušas sabiedrības pamatproblēmas. Drošība var būt ekonomiska, militāra un patlaban arī -- informatīva.
„Kādu laiku mēs bijām pieraduši pie drošas pasaules. Padomju laikā šī drošība, varbūt amorāla, tomēr bija. Arī atklātu konfliktu līdz karam Afganistānā nebija un šķita, ka tā varētu arī turpināties. Sabiedrība zināmā mērā bija iemidzināta. Karš netika gaidīts, tika gaidītas jaunas tehnoloģijas,” stāstīja vēsturnieks.
Rīt, 18. novembrī, svinēsim Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienu. Un šajā dienā vēlreiz jāatgādina, cik svarīga mums ir mūsu brīvība, neatkarība, drošība un miers. Un gribas ticēt, ka mēs to visu spēsim nosargāt!
