Droši vien esam pamanījuši, ka mūsdienu sabiedrība un arī kultūra nav negatīvi noskaņota pret klusumu, gavēšanu, labiem darbiem, meditāciju, lūgšanu un visu to, kas ir apslēpts mūsos – mūsu garīgajā pasaulē un garīgo vērtību uztverē. Taču mūsdienu pati lielākā problēma, manuprāt, ir saistīta ar aizņemtību un dzīves steigu. Visbiežāk mēs nelūdzamies un nepraktizējam ticību vienkārši tādēļ, ka neatrodam tam laiku. Vienā no savām grāmatām Henrijs Nouvens, balstoties uz savu personīgo pieredzi, rakstīja: “Es gribu lūgties, bet tajā pašā laikā negribu, lai man paietu garām citas lietas – televīzija, filmas, sastapšanās ar draugiem, dzīves izpriecas.” Patiesībā tas ir jautājums par mūsu prioritātēm, izvēlēm un vērtībām. Ja tiešām kaut ko vēlamies, mēs tam vienmēr atrodam laiku.
Lielais gavēnis ir piemērots laiks tam, lai dotos uz priekšu un padziļinātu savu garīgo dzīvi. Pirmais solis ir “doties dziļumā” jeb apstāties un apklust, palikt mierā Dieva klātbūtnē – klusumā, lūgšanā un Dieva Vārda apcerē. Šoreiz pārdomāsim Lūkasa evaņģēlija 13. nodaļas fragmentu, kas palīdzēs saprast, kā rīkoties, lai mēs neaizietu bojā, bet sasniegtu patiesu laimi. Šis Dieva Vārds mūs mudina atgriezties pie Dieva no visas sirds un nesamierināties ar remdenu dzīvi – vispārīgu vai atšķaidītu ticību, bet pieaugt draudzībā ar Jēzu, kurš ir mūsu uzticamais Draugs, kas nekad nepamet, pat tad ne, kad mēs grēkojam.
Šajā Lūkasa evaņģēlija fragmentā lasām, ka pie Jēzus atnāca dievbijīgi jūdi un pavēstīja par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu atnestajiem upuriem. Galilejieši bija Jēzus novadnieki, varbūt pat radinieki, kuri atnāca uz Jeruzalemi, lai svētnīcā saliktu upurus Dievam, bet Poncijs Pilāts ņirgājās par viņu dievbijību un tos nogalināja. Jēzus nevienu vārdu neteica par Pilātu un nevienu nemudināja sacelties vai rīkot revolūciju. Viņš koriģēja sanākušo klausītāju domāšanas veidu. Kristus labi pazīst mūsu sirdi un domāšanu, kas bieži ir vēl ļaunāka un noziedzīgāka nekā Pilāta asiņainie darbi vai situācija ar Siloe (citos tulkojumos Siloāma) torni, kas nogāzdamies nosita astoņpadsmit cilvēku. Tādēļ Jēzus pat divas reizes viņiem sacīja: “Ja jūs neatgriezīsieties, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” (Lk 13,3-5) Orģinālajā grieķu tekstā tiek lietots vārds metanoete. Lai varētu saprast “atgriešanās” būtību, Bībelē tiek izmantoti divi grieķu vārdi: viens ir metanoeo, tas ir, mainīt domāšanu, bet otrs ir epistrefos – mainīt virzienu. Ja neatgriezīsimies – nemainīsim domāšanu, tad nemainīsies arī mūsu dzīve un tās virziens.
Pirmā svarīgā lieta atgriešanās procesā ir mainīt savu domāšanu uz Jēzus domāšanas veidu, jo mūsu galvenā problēma ir cieši saistīta ar domāšanu, ar realitātes uztveri. Mūsos ir tendence attaisnot ļaunumu, ko paši esam izdarījuši. Neviens taču negrib uzskatīt sevi par nelieti. Ja mēs nekontrolējam savu domāšanu, tad sākam domāt tā, kā rīkojamies. Tādēļ Jēzus atbildot ļaudīm sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši ir bijuši lielāki grēcinieki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, Es jums saku, bet, ja jūs nemainīsiet domāšanu, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” (Lk 13,2-3)
Kāda tad bija šo cilvēku domāšana? Viņiem šķita, ka tie, kuri aizgāja bojā, bija to pelnījuši. Viņu nāve bija Dieva sods – gan to nāve, kurus nogalināja Pilāts, gan arī to, kurus nosita Siloe tornis. Bet kā mums šķiet – vai viņi tiešām bija to pelnījuši? Daudzi no mums uzskata – ja ir notikusi kāda nelaime, dzīves traģēdija, tātad Dievs mūs ir sodījis.
Vai nav tā – ja mūsu dzīvē notiek kāda nelaime, piemēram, slimība, ciešanas, tuva cilvēka nāve, negadījums, uzreiz spontāni rodas jautājums: “Par ko Dievs mani ir sodījis? Ko ļaunu esmu izdarījis?” Ja mūs piemeklē kādas ciešanas, tūdaļ slikti domājam par Dievu un šaubāmies par Viņa mīlestību, jo kaut kur zemapziņā uztveram Viņu kā ienaidnieku, kas nevēl mums labu, tieši pretēji – ierobežo brīvību. Šāds izkropļots priekšstats par Dievu rada mūsos bailes no Viņa.
Tieši tāpat domāja arī Jēzus mācekļi. Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Kristus ar mācekļiem gāja garām kopš dzimšanas aklam cilvēkam un apustuļi jautāja: “Rabbi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Kurš ir grēkojis? Jēzus tiem atbildēja: “Nedz viņš ir grēkojis, nedz viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņā atklātos Dieva darbi.” (Jņ 9,1-3)
Atcerēsimies Ījabu no Vecās derības. Kaut arī viņš nebija ebrejs, bet pagāns, tomēr bija taisnīgs, dievbijīgs, bagāts vīrs, kurš nedarīja ļaunu. Viņam bija sieva, septiņi dēli, trīs meitas un ļoti liela saimniecība (7 tūkstoši avju, 3 tūkstoši kamieļu, 500 jūga vēršu, 500 ēzeļmāšu). Vienā dienā Ījabs zaudēja visu – gan ģimeni, gan lielo saimniecību, jo Dieva uguns krita no debesīm, liels vējš nāca tuksnesim pāri un vēl kaldieši uzbruka un aizdzina kamieļus. Ījaba trīs draugi, uzzinājuši par notikušo, atnāca viņu mierināt. Sākumā veselu nedēļu viņi bija līdzās Ījabam un neko neteica. Problēmas sākās tad, kad viņi sāka runāt, jo arī viņi uzskatīja: ja cieš taisnīgais, tad tas ir Dieva sods par grēkiem. Viņi sacīja: “Tu noteikti esi ko ļaunu darījis, ja tāds posts ir nācis pār tevi...” Taču Ījabs zināja, ka tā tas nav un tāda domāšana un runāšana apvaino Dievu.
Tas ir ļoti vienkāršots, varētu pat teikt pagānisks jeb dabīgās reliģiozitātes mehānisms, kas ir dziļi ierakstīts mūsu ievainotajā dabā. Ja mūs sastop nelaimes, ciešanas, slimības, tad noteikti tādēļ, ka esam darījuši ko ļaunu, grēkojuši paši vai mūsu tuvākie. Dievs ir sadusmojies un mūs sodījis. Taču Jēzus par to sacīja: sargieties, jo tāda domāšana ir ļaunāka par Pilāta slepkavību. Ar tādu domāšanu mēs “nogalinām” Dievu – pilnīgi izkropļojam Viņa tēlu, taisām no Dieva karikatūru. Ījaba grāmatas noslēgumā Kungs Dievs sacīja Ījaba draugiem: “Dusmas man deg pret jums, ka nerunājāt par mani patiesību kā mans kalps Ījabs.” (Īj 42,7) Kungs pat divas reizes to atkārtoja, jo bija uz viņiem dusmīgs tādēļ, ka viņi nerunāja patiesību par Dievu.
Šāda domāšana “iznīcina” arī pašu cilvēku. Ja mēs ticēsim šādam domāšanas veidam, tas var novest līdz pašnāvībai. Jo kas tad mums atliek? Kas tad mūs atbrīvos no grēka un ļaunuma? Tāda domāšana – grēks/sods, grēks/sods – mūs pašus nogalina. Dieva atbilde uz grēku nav sods, bet gan žēlsirdība un piedošana. Svētais Pāvils apgalvo: “Kur vairojies grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība.” (Rom 5,20) Vienīgā atbilde uz Ījaba jautājumu par ciešanu jēgu ir Jēzus Kristus, kurš ar mīlestību pieņēma krustu un atdeva dzīvību, lai mūs glābtu un dotu mūžīgo dzīvi.
Lūkasa evaņģēlija fragmentā lasām arī Jēzus līdzību par neauglīgo vīģes koku. Vīģe ir īpašs koks, jo ir ļoti auglīgs un nes ražu trīs reizes gadā. Kāds saimnieks trīs gadus pēc kārtas nāca cerībā, ka atradīs augļus. Jau deviņas reizes vīģes kokam vajadzēja nest augļus, bet to nebija. Šī līdzība stāsta par katru no mums. Citi skatās uz mums, kristiešiem, un ieļaunojas, ka mēs savā ikdienā nedzīvojam pēc Jēzus mācības. Mēs citus varam ieļaunot, ne tikai darot ļaunu, bet arī nedarot neko labu. Tādu koku, kas nenes augļus, visbiežāk nocērt – tā nereti mēs domājam –, bet dārza kopējs, kas šajā līdzībā simbolizē pašu Kristu, rīkojas citādi – Viņš aprok un apmēslo šo vīģes koku cerībā, ka tas nākotnē nesīs augļus.
Es atceros stāstu par kādu cilvēku, kurš draugam nosūtīja īsziņu ar šādu saturu: “Mana dzīve ir pārvērtusies par mēslu kaudzi...” Atbilde bija pārsteidzoša un reizē optimistiska: “Draugs, neuztraucies, uz mēsliem viss labi aug!!!” Šajos vārdos ir izteikta dziļa patiesība: kad mēs piedzīvojam bezizeju, Dievs izstiepj savu roku, lai mums palīdzētu. Bieži notiek tā, ka tieši brīdis, kad esam vāji un bezspēcīgi, patiesībā izrādās par atspēriena punktu, jo tad ļaujam Dievam mūsos darboties un uzvarēt. Te gribētu piebilst, ka ciešanas pašas par sevi nedara mūs labākus. Nevis ciešanas mūs svētdara un glābj, bet gan sastapšanās ar Dievu ciešanās. Tieši ciešanas var kļūt par vietu, kur varam sastapt Kristu.
Atgriezīsimies pie Lūkasa evaņģēlija 13. nodaļas sākuma. Cilvēki, kuri atnāca pie Jēzus, domāja, ka Dievs ir kā tiesnesis, kurš par labo atalgo, bet par ļauno – soda, taču Kristus parādīja, ka Dievs nav tāds – Viņš ir mīlošs un žēlsirdīgs Tēvs. Ja mums ir izkropļots priekšstats par Dievu, tad mēs veidojam slimīgas attiecības ar līdzcilvēkiem ģimenē, draudzē, kopienā, sabiedrībā. Tāpēc vienmēr ir aktuāls jautājums: “Kāds tad ir Dievs?” Kristus stāstītajā līdzībā Dievs ir ne tikai žēlsirdīgs, bet arī nesavtīgs savā mīlestībā. Šajā līdzībā ir teikts, ka saimnieks trīs gadus nāca un meklēja augļus, bet tos neatrada. Levītu grāmatas 19. nodaļā ir izklāstīti noteikumi, kas jāpilda cilvēkam, kurš stāda augļu kokus. Kad koks ir iestādīts, trīs gadus augļi lai ir neapgraizīti, jo pirmos trīs gadus koks nes augļus sev. Ceturtajā gadā visi augļi ir svēti un tiek salikti kā slavas un pateicības upuris Kungam, un tikai piektajā gadā saimnieks var augļus ievākt sev (Lev 19,23-25).
Lūkasa evaņģēlijā aprakstītajā līdzībā saimnieks meklē augļus, nevis lai tos ievāktu sev, bet lai palūkotos, vai šis koks ir dzīvs, vai tas nes augļus. Saimnieks meklē augļus, lai priecātos par pašu koku, kurā ir dzīvība un auglīgums. Saimnieks neko negrib paturēt sev un vīģes koku aprok un apmēslo nevis savam labumam, bet lai ceturtajā gadā augļus atdotu Dievam. Lūk, tāds ir Dievs! Lūk, tāda ir Viņa nesavtīgā mīlestība pret mums! Dievs priecājas, kad mēs attīstāmies, nobriestam, nesam augļus. Viņš savā mīlestībā ir nesavtīgs, pacietīgs un ļoti žēlsirdīgs. Dievam nav tāda cilvēka, kas būtu zaudēts. Pateicoties Viņa žēlastībai, vienmēr ir iespējams sākt no jauna. Ne par vienu nevar pateikt: viņš ir pārāk tālu aizgājis... ir jau par vēlu... Dievs katram dod jaunu iespēju, arī šajā Lielā gavēņa laikā.
Grāmatā “Dieva vārds ir Žēlsirdība” pāvests Francisks ir minējis kādu reālu notikumu Otrā pasaules kara laikā. Franču partizāni arestēja kādu vācu virsnieku, kurš bija darījis daudz ļauna, un piesprieda viņam nāvessodu. Abats Gastons piedāvāja virsniekam grēksūdzi. Kareivis atzinās savās daudzajās noziedzībās un vardarbībā, arī nesvētās attiecībās ar sievietēm. Abats viņam skaidroja, ka piedošanas un absolūcijas saņemšanai ir nepieciešams grēkus nožēlot. Bet virsnieks viņam atbildēja: “Kā gan lai es nožēlotu? Tas sagādāja man prieku, pat baudu. Kā gan lai es to nožēlotu?” Tad abatam Gastonam, kurš šim nāvi gaidošajam gandarītājam gribēja atlaist grēkus, prātā ienāca kāda doma un viņš jautāja: “Bet vai tu vismaz nožēlo to, ka tevī nav nožēlas par izdarīto?” Un virsnieks atbildēja: “Jā, es nožēloju to, ka nespēju nožēlot.” Šī apziņa par nespēju nožēlot tad arī bija tā spraudziņa, kas ļāva priesterim piešķirt grēku piedošanu. Gandarīšanas jeb Izlīgšanas sakraments ir īpaša vieta, kur mēs varam piedzīvot Dieva žēlsirdīgo mīlestību, kas ir daudz lielāka un varenāka par mūsu grēku un ikvienu ļaunumu.
Lai šis Lielais gavēnis kļūst mums par laiku, kurā atgriežamies mīlošā un žēlsirdīgā Tēva apskāvienos! Lai Dievs atjauno mūsu domāšanas un darbības veidu, ka tas kļūst par Jēzus domāšanas un darbības veidu!
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
