Mana pirmā iepazīšanās ar sinepēm notika bērnībā, un tā notika nevis ar garšas kārpiņu, bet kāju pēdu starpniecību. Bērnībā biju gana slimīgs, bieži saaukstējos. Kad biju saslimis, bija mājās divas ārstnieciskas procedūras, no kurām īpaši baidījos: banku likšana uz muguras un kāju turēšana karstā sinepju ūdenī1.
Es sēžu Lielajā istabā uz krēsla, manas kājas iemērktas emaljētā bļodā, kur ūdenī peld sinepju plāksteri. Ūdens ļoti karsts, tik tikko var izturēt. Tiklīdz tas mazlietiņ atdziest, vecāki no virtuves atnes un pielej karstu, ļoti karstu ūdeni. Tā tas notiek kādas reizes trīs. Tad bļodu aiznes, es noslauku dvielī sasarkušās kājas, apģērbju vilnas zeķes un man jālien gultā zem segas.
Arī šobaltdien zinu cilvēkus, kuri iesnas vai saaukstēšanos2 ārstē ar kāju pamatīgu izkarsēšanu. Cik tas ir pareizi no mūsdienu oficiālās medicīnas viedokļa, nezinu, bet ārstniecības vēsturē karsēšana, arī sinepes ir atstājušas pamatīgas pēdas.
1913. gadā ārsts Ontons Skrinda rakstā par to, kā palīdzēt ar difteriju saslimušam, citu starpā min arī šādu recepti: „uz koju ikrom jolik wai korstas buteles, wai jotrin ar garčicu (sinapem)”3.
Ir dažādas variācijas, kā pašam mājās pagatavot ēdamās sinepes. Grūti teikt, kas tas ir – putriņa, pastēte, ziede?
Vajag 5 ēdamkarotes sinepju pulvera, 1 tējkaroti sāls, 2 tējkarotes cukura, 1 ēdamkaroti etiķa, 2 ēdamkarotes augu eļļas.
Sinepju pulveri aplej ar verdošu ūdeni un labi izmaisa. Ja ir lieks ūdens, to uzmanīgi nolej. Masu atkal labi izmaisa, pieliek klāt sāli, cukuru, eļļu un etiķi. Atkal labi izmaisa. Periodiski pamaisot, notur vienu diennakti, līdz masa ir ieguvusi harmonisku garšu un konsistenci.
Kādu tik sinepju veidu pasaules kulinārijā nav! Ir Dižonas, Krievijas, Bavārijas u. c. sinepes. Asas un saldas, ar graudiņiem un bez utt.
Ja mēs mājās paši pagatavojam sinepes, tik pat viegli varam pagatavot arī majonēzi, kuras būtiska sastāvdaļa ir tieši sinepes.
Esmu gatavojis vairākas reizes majonēzi, vislabāk patika tā, ko un kā iesaka Signe Meirāne.
Vajag 1 olas dzeltenumu vai 3 paipalu oliņas, 1 tējkaroti Dižonas sinepju, jūras sāli pēc garšas, svaigi maltus melnos piparus pēc garšas, 100 ml neitrālas augu eļļas, 1 ēdamkaroti citronu sulas.
„Bļodā liec olu dzeltenumu vai paipalu oliņas, sinepes, sāli, piparus un sajauc ar putojamo slotiņu. Aktīvi putojot bez apstājas, lēnā straumītē lej klāt eļļu. Pēc kāda laika liešanu pārtrauc, bet turpini kult un pārbaudi gatavību. Tad atkal lej klāt eļļu un kul, līdz iegūsti nepieciešamo majonēzes konsistenci (masai jābūt biezai). Beigās pievieno citronu sulu un iemaisi.
Vislabāk izmantot rokas putojamo slotiņu, bet var kult arī ar mikseri. Atceries, ka ir svarīgi maisīt visu laiku un tikpat svarīgi ir liet klāt eļļu lēnā straumītē, citādi majonēze var „saiet ziedos” un nekas neizdosies.”4
Sinepes ir daudzu marināžu, arī mērču galvenā sastāvdaļa. Silts cīsiņš baltmaizes kažociņā ar sinepju mērci – populāra ātrās ēdināšanas opcija!
Sinepes ir visur! Var būt arī Sinepju torte!
„1 ola, 180 g cukura, 1 glāze kefīra, 3 ēdamkarotes sviesta, 1/4 tējkarotes sāls, 1/2 karote dzeramās sodas, 1 tējkarote sinepju pulvera, 300 g kviešu miltu.
Olu ar cukuru saberž, pievieno kausētu sviestu, kefīru, sāli, labi samaisa. Iesijā miltus un iejauc mīklu skāba krējuma biezumā. Sodai un sinepju pulverim pārlej 3 ēdamkarotes ūdens, pievieno mīklai, samaisa, tūliņ ielej ietaukotā formā un izcep. Torti pārziež ar krēmu. Krēmam: 100 g skāba krējuma, 50 g pūdercukura. Saputo.”5
No sava tēva dzirdēju stāstus, ka kaut kad Hruščova laikos bija pieņemts likums, ka ēdnīcās uz galda obligāti ir jābūt šķīvim, uz kura gulēja sagriezta rupjmaize un apmeklētāji to varēja ņemt par brīvu. Parasti blakus bija arī garšvielu trauciņš – sāls, pipari, arī sinepes. Žūpas tad sēdās pie galdiņa, nopirka tēju, bezkaunīgi klusītiņām lēja no līdzpaņemtās pudeles, bet uzkoda ar maizi, kura bija nozieķelēta ar sinepēm. Šāds likums bija pāris gadi, tad to atcēla.
Ir augi, kuriem ir tik savpatīga krāsa, ka tā ir kļuvusi par vispārēju krāsas apzīmējumu. Linu mati, vizbulīšu acis. Ķiršu krāsas jaka, olīvu krāsas soma. Sinepju krāsas cepure. Kā redzam, arī sinepes ir šo kolorīgi īpatnējo augu vidū.
Sinepju graudiņš ir būtisks simbols kristietībā. Vietās, kur sludināja Jēzus Kristus, sinepju graudiņš bija pati mazākā sēkla, kuru iestādot, izauga ļoti liels koks.
„Vēļ cytu pīleidzeibu pastōsteja jim saceidams: Dabasu vaļsteiba ir leidzeiga sinepu gryudam, kuru pajēmis cylvāks īsēj sovā dryvā, kurs, lai gon ir pats mozōkais storp vysom sāklom, bet izdeidzis izaug lelōks par citim dōrza augim un palīk par kūku, un gaisa putni atskrējuši dzeivoj jō zorūs."6
Agrākos laikos Latgalē nebija nemaz tik daudz lasītpratēju, arī Svētie raksti nebija tad pilnībā latgaliski iztulkoti. To visu aizvietoja sprediķi baznīcās, kuru saturu cilvēki atstāstīja, apsprieda. Tā bija nozīmīga mutvārdu tradīcija, kuras spēks bija ne fiksētos formātos, bet dzīvīgumā un variācijās. Tā kā Svētajos rakstos minētā līdzība par sinepju graudiņu ir ļoti nozīmīga, tad ar vārdu sinepes šejienes iedzīvotāji iepazinās jau ļoti sen.
Sinepes garšas ziņā ir asas, rūgtas, tādēļ tēlainā valodā tās korespondē par šīm sajūtām. Piemēram, tā tas ir Jāņa Klīdzēja populārajā stāstā „Zelta krustiņš".
„To pašu nakti uz rīta pusi siksnā ermoņiku pakāris sev plecā, Benedikts iekāpa Rīgas vilcienā. Atkal par jaunu viņš savas domas bija apjozis vareniem sapņiem.
Zanēdams drāzās vilciens un Benediktam patika šis ātrums un spēks.
Ai, dzīvīt!
Atkal viņam palika tā labi un sirds sakustējās jaunā priekā. Benedikts nekad skumju dūmos nesēdēja ilgāk par stundu. Vai tad tāpēc viņš bija dzimis, lai sirdī sinepes glabātu? Nieki! Apsēdies kāda vagona stūrī, paklusi palaida ermoņikas mēles."7
No šī stāsta sarakstīšanas laikiem nekas daudz nav mainījies. Atbildot uz jautājumu, kas ir latgalietis, Māris Susejs saka:
„Maņ ļūti, maņ jūprūjom pateik tys juo dramatiskais tāls – kod jis pats pa pasauli niesojās ar saplāstu dvieseli, bet dzīdej cytam. Pats dramatismā raud, bet prīcej cytu. Vīnu dīnu jis gavilej Dīvam bazneicā, a ūtru dīnu siež krūgā, golvu izlics iz golda. Tys latgalīts, kurs īt pret straumi i vysim pīruoda, ka ari vīns var byut varons karaveirs.
Cylvāks, kurs, nasaverūt ni iz kū, ari izdeveigumu, tic sovai idejai i jemās jū aizstuovēt leidz beigom"8.
1 Sinepes papīra plāksteru veidā lika arī uz muguras.
2 Ja nav augstas temperatūras.
3 Skrinda O. Lipigos slimibas // „Drywa”, 09.01.1913.
4 Meirāne S. 52 omletes. Viena omlete katrai nedēļas nogalei – Rīga: Story About Food, 2018., 154. lpp.
5 Mājas tortes. 158 receptes (red. Ā. Ansveriņa) – Rīga: Avīze, 1992., 51. lpp.
6 Jezus Kristus Evangelijs un Apostolu Dorbi (nu greku originala tulkōjis A. Broks) – Aglyuna: [B. izd.], 1933., 46. lpp.
7 Klīdzējs J. Zelta krustiņš // „Daugavas Vēstnesis", 24.06.1943.
