Daugavpils daļu, ko ierobežo Rīgas, Cietokšņa, 18. novembra iela un dambis -- šo sava veida trīsstūri, var saukt par vissvarīgāko pilsētā, un tas nebūs pārspīlējums. Jo šeit atrodas divas domes -- pilsētas un novada, kā arī daudzas citas Latvijas otrās lielākās pilsētas administratīvās struktūras. Turklāt no šejienes tilts ved uz Grīvu, te ir daudz skaistu ēku, kuru arhitektūra gan pārsteidz, gan raisa apbrīnu.
Kā tik te nav!
Lai uzskaitītu visu, kas atrodas šajā mazajā teritorijā un ir vitāli svarīgs cilvēkiem, vajadzēs pārāk daudz vietas: prokuratūra un tiesa, Zemesgrāmatu nodaļa un Valsts zemes dienests, Vienības nams, Daugavpils teātris, Daugavpils Universitāte, Saules skola, Valsts ģimnāzija, pašvaldības policija, Sociālais dienests, veselības centrs, Izglītības pārvalde, sinagoga, Andreja Pumpura skvērs, bankas, Aleksandra Ņevska kapela, Novadpētniecības un mākslas muzejs un citas iestādes un struktūras. Nemaz nerunājot par veco un mūsdienu dzīvojamo fondu. Bet galvenais -- šajā teritorijā atrodas Daugavpils valstspilsētas pašvaldība un Augšdaugavas novada pašvaldības Centrālā pārvalde, bez kuru darba nebūtu iedomājama dzīve pilsētā un novadā, kā arī to pastāvēšana un turpmākās attīstības perspektīvas.
Diemžēl ir nami, kas tā arī nav pielāgoti Daugavpils vajadzībām: bijušā Lietuvas konsulāta skaistā ēka, kā arī nams Imantas ielā, kurā uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atradās Zemessardzes 34. kājnieku bataljons, kura pirmais komandieris bija majors Ivars Veliks. Tieši viņa vadības laikā aizsākās šīs militārās struktūras veidošanās un attīstība, kas sākotnēji bija visai vāji nokomplektēta un aprīkota, bet laika gaitā kļuva par modernu, visiem Eiropas standartiem atbilstošu novada aizsardzības dienestu. Tagad šī ēka ar izsistiem logiem ir savdabīgs atgādinājums par tiem laikiem.
Darba meklējumos
Piecdesmit četrus gadus vecais Eduards Gedroics dzīvo privātmājā Gajokā, taču dažādu iemeslu dēļ bieži apmeklē pilsētas centru: “Šeit ir tīri, mājīgi un mierīgi. Šajā trīsstūrī atrodas daudzas pilsētas struktūras – administratīvās, izglītības, veselības aprūpes un kultūras iestādes. Es bieži atpūšos Andreja Pumpura skvērā. Man jo īpaši patīk, kad šeit tiek uzstādīta estrāde un notiek koncerti. Pavasaris ir klāt, daba mostas, drīz viss kļūs zaļš un skaists.”
Eduards savulaik absolvēja 38. pilsētas arodskolu metinātāja specialitātē, taču pastrādāt tajā nepaspēja, jo astoņpadsmit gadu vecumā tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā Kaļiņingradā, kur iestājās Kaļiņingradas kara aviācijas tehniskajā skolā, radioelektronikas fakultātē. Vēlāk, pēc paša lūguma, tika nosūtīts dienēt Locikos. Taču PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā jaunais virsnieks nevarēja pabeigt dienestu: “Man nācās atvaļināties no dienesta, bet citu dienesta vietu es neatradu. Līdz pensijai pietrūka desmit gadu. Ļoti žēl, ka viss šādi izvērtās."
Pēcāk Eduards septiņus gadus nostrādāja par apsargu Grīvas cietumā, pēc tam -- putnu fabrikā Ķekavā, par kuru saka: “Tur bija gluži kā katorgā -- ellišķīgi smags darbs ar minimāliem ienākumiem un maksimālu kaitējumu veselībai. Stāvēt kājās divpadsmit stundas un vēl aukstumā -- tā bija gluži kā spīdzināšana! Taču man nebija citas izvēles -- dienišķā maize kaut kā bija jānopelna.”
Par trīsstūra nozīmīgāko objektu Eduards uzskata promenādi -- tā sākas tieši šeit un stiepjas gar Daugavas krastu -- līdz Gajokam un tālāk: “Ir jauki kopā ar sievu pastaigāties šajā skaistajā vieta ar skatu uz Daugavu, mums ir ko atcerēties un par ko parunāt."
Pašlaik Eduards nestrādā, ir darba meklējumos, taču iespējas to atrast būtiski ierobežo vakanču trūkums, turklāt pat tādu, kur nav nepieciešama augsta kvalifikācija.
Lai dzīvo sociālā palīdzība!
Bezdarbnieks Igors, kuram ir piecdesmit trīs gadi, dzīvo Grīvā privātmājā kopā ar savu 84 gadus veco māti. Jaunībā viņš absolvēja Grīvas 8. vidusskolu, kura pēc tam tika reformēta un, visbeidzot, slēgta.
Igors, kuram ir maznodrošinātā statuss, minēto trijstūri pazīst kā savus piecus pirkstus, jo regulāri brauc uz Sociālo dienestu, lai saņemtu pārtikas produktus, mazgāšanas līdzekļus un pieteiktu citu sociālo palīdzību, piemēram, malkas iegādi mājokļa apkurināšanai: “Es saņemu arī Sarkanā Krusta un Pestīšanas armijas palīdzību. Mamma saņem pensiju, bet ir kauns dzīvot uz viņas rēķina un neko nedarīt. Esmu reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā, bet joprojām ir grūti atrast darbu. Manā vecumā nav jēgas braukt uz ārzemēm, jo tur ir daudz jauniešu, kurus labprātāk ņem darbā. Kur nu man ar viņiem konkurēt?”
Viņaprāt, trīsstūris ir kompakta un ērta vieta ar skatu uz Daugavu. Par pilsētas un tās apkaimju kopīgu problēmu Igors uzskata strauji sarūkošo iedzīvotāju skaitu, bez kuriem ir grūti veiksmīgi risināt komunālās, sadzīves un citas problēmas.
Divatā ar vientulību
Pensionāre Irina Garkule pirms daudziem gadiem kļuva par atraitni un dzīvo viena Grīvā. Viņa saņem pensijā nedaudz vairāk par 200 eiro, tāpēc līdzekļus tērē ļoti taupīgi, lai pietiktu mēnesim: “Tās ir asaras, nevis nauda! Kā lai ar to iztiek? Man jāuztur māja, jāpērk kurināmais, jāuztur sevi, turklāt reizē ar vecumu sāk piemesties dažādas kaites. Ir jāārstējas, bet kur lai ņem naudu?”
Irinai ir sakņu dārzs, taču viņas finansiālo stāvokli tas neuzlabo, -- izdevumu ir vairāk nekā ienākumu.
Jaunībā Irina Rīgā izmācījās par frizieri, pēc tam 1981. gadā Daugavpilī absolvēja mehānisko tehnikumu, pēcāk kādu laiku strādāja savā specialitātē. Tad sākās „perestroika”, kurai sekoja Padomju Savienības sabrukums: “Mana meita Sandra aizbrauca uz Poliju un tur apprecējās ar poli. Viņi uzaicināja mani pie sevis. Aizbraucu pie meitas un kādu laiku strādāju Polijā, pēc tam Anglijā.”
Sandrai ir divi dēli -- Beneks un Bruno. Un, lai gan meita neaizmirst savu mammu, Irina bilst, ka viņa jūtas vientuļi un nedroši: “Man Daugavpilī nav tuvu radinieku. Tiesa, Rīgā un Ogrē dzīvo krustbērni un citi radi, draugi un paziņas. Bet viņi ir tālu."
2019. gadā Irina aizgāja pensijā, bet 2023. gadā no Polijas atgriezās dzimtajā Daugavpilī.
Skola un darbs ārzemēs
Jaunais, komunikablais, sportiskais Artūrs Ērglis dzīvo tieši pašā trīsstūrī. Viņš attālināti mācās 12. klasē Rīgas skolā un paralēli jau gandrīz gadu strādā celtniecībā Zviedrijā. Pēc skolas absolvēšanas Artūrs neplāno studēt augstskolā, jo neredz tam jēgu, un vēlas visus spēkus veltīt tikai darbam.
Savulaik Artūrs un viņa vecāki dzīvoja Rīgā, taču viņu attiecības izveidojās tā, ka desmit gadus vecais zēns tika nosūtīts uz Daugavpili pie vecvecākiem, kuriem bija jārūpējas par Artūra tālāko izglītošanu un audzināšanu. Viņi arī palīdzēja mazdēlam nostāties uz kājām, par ko Artūrs vecamtēvam un vecaimātei ir ļoti pateicīgs: “Tāpēc par savu dzimto pilsētu un pilsētu numur viens es uzskatu nevis Rīgu, bet Daugavpili, kur pagāja mana bērnība un pusaudža gadi. Es ļoti mīlu Daugavpili, esmu gatavs apskaut katru tās stūrīti. Rīgā varu uzturēties vien divas trīs dienas -- ne ilgāk, bet tur dzīvot -- ne par ko, mani ļoti velk uz šejieni. Arī dzīve ārzemēs nav nekāda dāvana, bet tur es vismaz varu nopelnīt."
Mēs ar Artūru parunājām par dzīvi, vēsturi, viņa bērnības pilsētu, apspriedām citus mūsu pašreizējās sarežģītās un nestabilās dzīves jautājumus. Jaunietis visu saprot, daudz kam piekrīt, bet atsevišķos jautājumos viņam ir savs mūsdienu paaudzei raksturīgais viedoklis un spriedums. Un viņš atkal dodas uz Skandināviju. Žēl... Artūrs savu enerģiju, spēku, apņēmību un jaunību varētu veltīt Latvijai, nevis Rietumu darba devējiem…
