Pēdējā laikā arvien biežāk satraukti vecāki sociālajos tīklos ziņo, ka viņu bērnudārza grupiņa atrodas karantīnā garā klepus gadījuma dēļ. Lai gan pret šo bīstamo slimību jau daudzus gadu desmitus ir vakcīna, šogad Latvijā IEVĒROJAMI pieaudzis saslimšanas gadījumu skaits ar garo klepu.
Garais klepus uzbrūk
Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra sniegtajiem datiem, garā klepus gadījumu skaits šogad ir strauji pieaudzis. Pērn 12 mēnešos reģistrēti 112 gadījumi, bet šogad nepilnos astoņos mēnešos jau 1539! Bērniem līdz gada vecumam, kuriem šī slimība ir īpaši bīstama, reģistrēti 30 saslimšanas gadījumi. Saslimuši arī 722 cilvēki vecumā no 1 līdz 18 gadiem. Un vēl 787 cilvēki vecumā no 18 gadiem. Ņemot vērā tendenci, tas vēl nav viss. Līdz gada beigām šis rādītājs varētu pieaugt.
Līdzīga nelabvēlīga epidemioloģiskā situācija vērojama arī citās Eiropas Savienības valstīs. Periodisks garā klepus saslimstības pieaugums (ik pēc 3--5 gadiem) ir saistīts ar iedzīvotāju imunitātes pazemināšanos. Īpaši augsts saslimstības pieaugums Eiropas Savienībā vērojams kopš Covid-19 pandēmijas, kad ierobežojošie pasākumi samazināja arī Bordetella pertussis izplatību sabiedrībā.
Šajā sakarā, atbilstoši Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra ieteikumiem, Nacionālais veselības dienests ir veicis izmaiņas laboratorisko izmeklējumu sarakstā un to apmaksas nosacījumos, nosakot, ka manipulācijas 47167 Bordetella pertussis DNS noteikšana ar RT - PCR (tas ir, garā klepus tests) tiek apmaksāts no valsts budžeta līdzekļiem arī ambulatorajiem pacientiem.
Garais klepus ir ļoti lipīga, akūta elpceļu infekcija, kuru izsauc Bordetella pertussis nūjiņveida baktērija. Slimībai ir raksturīgs smags, lēkmjveida klepus, kas var ilgt divus mēnešus vai pat vairāk. Pirms vakcinācijas uzsākšanas (1958. gadā) garais klepus bija ļoti plaši izplatīta slimība, ar kuru galvenokārt slimoja bērni vecumā līdz 5 gadiem, visvairāk – līdz 1 gada vecumam. Šobrīd vislielākā saslimstība tiek novērota pusaudžiem, bērniem līdz gada vecumam un gados jauniem pieaugušajiem. Saslimstība saglabājas augstā līmenī un tai nav tendence samazināties.
Garā klepus simptomi
Slimība parasti sākas pakāpeniski ar saaukstēšanās simptomiem un tai ir 3 periodi. Pirmais periods ilgst no 2–3 dienām līdz pat 2 nedēļām. Raksturīgie simptomi:
iesnas;
nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra;
rets, sauss klepus;
var asarot acis.
Klepum kļūstot arvien biežākam un intensīvākam, slimība pāriet nākamajā periodā.
Otrais periods ilgst 2 līdz 3 nedēļas. Tam raksturīgas krampjveida klepus lēkmes, galvenokārt naktīs:
klepus lēkme sākas pēkšņi;
bērns klepo bez apstājas, tad ar svilpjošu troksni ievelk elpu un atkal turpina klepot;
lēkmes beigās izdalās staipīgas krēpas, tā var beigties arī ar vemšanu..
biežas klepus lēkmes veicina asinsizplūdumu rašanos acu ābolos.
Trešais (atveseļošanās) periods ilgst 3 līdz 4 nedēļas. Klepus kļūst retāks, mazāk intensīvs, vieglāk atdalās krēpas. Slimnieks lēni un pakāpeniski atveseļojas, bet klepus pilnībā nepāriet un var saglabāties vēl ilgstoši. Tipiskā klīniskā aina (mokošas krampjveida klepus lēkmes) parasti tiek novērota maziem bērniem, galvenokārt – nevakcinētiem.
Zīdaiņiem slimība noris smagāk – pirmais un otrais periods parasti ir īsāks, bet klepus lēkmes -- biežākas un garākas. Tāpat zīdaiņiem, kuri ir jaunāki par sešiem mēnešiem, raksturīgais klepus var neattīstīties, toties viņiem var tikt novērota aizdusa un pat elpošanas apstāšanās (apnoja), turklāt, nesaņemot atbilstošu ārstēšanu, viņiem ir risks mirt no šīs slimības.
Slimība ir īpaši bīstama zīdaiņiem, kuri vēl nav uzsākuši vai saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu pret garo klepu, un kurus var inficēt, piemēram, nevakcinēti vecākie brāļi un māsas vai citi ģimenes locekļi.
Pusaudži garo klepu var izslimot vieglā formā, reizēm pašiem to nezinot, inficējot apkārtējos – pret infekciju uzņēmīgās personas.
Ir aizdomas par saslimšanu vai bijis kontakts ar inficētu personu
Ja pastāv iespēja, ka notikusi inficēšanās ar garo klepu:
jāsazinās ar ārstu telefoniski, lai ģimenes ārsts sniegtu padomus un nepieciešamības gadījumā nozīmētu ārstēšanu;
kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, jālieto sejas maska vai respirators, lai mazinātu infekcijas izplatīšanās risku;
jāizvairās no kontakta ar bērniem un zīdaiņiem, līdz infekcijas izārstēšanai. Atcerieties, ka garais klepus ir īpaši bīstams zīdaiņiem!
Lai uzstādītu precīzu diagnozi, visos gadījumos būtiski garā klepus klīnisko diagnozi apstiprināt ar atbilstošiem laboratoriskiem izmeklējumiem, nosakot specifiskās antivielas asinīs. Līdz otrajai nedēļai garo klepu ieteicams diagnosticēt, izmeklējot aizdegunes paraugu B. Pertussis izolēšanai, bet vēlāk diagnozi var noteikt arī, veicot seroloģiskos izmeklējumus.
Kā rīkoties, ja bērns ir saslimis?
Pēc pirmo simptomu parādīšanās nevediet bērnu uz bērnudārzu vai skolu un neapmeklējiet publiskas vietas; regulāri veiciet telpu mitro uzkopšanu un vēdināšanu;
stingri ievērojiet personīgo higiēnu, īpaši rūpīgi mazgājiet rokas; nodrošiniet slimnieku ar īpaši viņam paredzētiem galda piederumiem un higiēnas priekšmetiem (dvieļiem u.tml.).
Slimniekam ir jāuzņem pietiekami daudz šķidruma. Uzturam jābūt pilnvērtīgam, vitamīniem bagātam, vecumam atbilstošam un viegli sagremojamam. Nav vēlams uzturā lietot skābus un sāļus produktus, jo tie kairina augšējos elpošanas ceļus. Garā klepus ārstēšanai ģimenes ārsts var nozīmēt antibakteriālus, pretklepus un spazmolītiskus līdzekļus. Medikamentu izvēle ir ārsta ziņā.
Kā pasargāt bērnu no saslimšanas?
Slimības profilakses pamatā ir vakcinācija, kas ir visefektīvākā aizsardzība pret saslimšanu. Jāņem vērā, ka imunitātes izveidošanai un uzturēšanai ir nepieciešams noteikts vakcīnas devu skaits (pamata vakcinācijas un balstvakcinācijas kurss). Saskaņā ar aktuālo bērnu vakcinācijas kalendāru, vakcīna pret garo klepu jāsaņem 2, 4, 6, 12--15 mēnešu, 7 un 14 gadu vecumā, vakcinējoties ar kombinēto vakcīnu pret garo klepu, difteriju, stingumkrampjiem un poliomielītu, b tipa Haemophilus influenzae un B hepatītu (2, 4, 6, 12--15 mēnešos), kombinēto vakcīnu pret garo klepu, difteriju, stingumkrampjiem un poliomielītu (7 gadu vecumā) un kombinēto vakcīnu pret garo klepu, difteriju, stingumkrampjiem (14 gadu vecumā).
Zīdaini līdz vakcinācijas vecuma sasniegšanai (2 mēnešu vecumā) vislabāk spēj pasargāt grūtniecības laikā vakcinējusies māte, jo jaundzimušajam ar mātes pienu tiek nodotas antivielas, kā arī vakcinēta grūtniece grūtniecības laikā caur placentu nodod šīs antivielas auglim.
Bērna vecākam vai aizbildnim ir tiesības atteikt sava bērna vakcināciju. Tikai -- cik pareizi ir atteikties no aizsardzības? Laikā, kad vakcinācija bija obligāta visiem, mēs aizmirsām par visiem bīstamajiem vīrusiem un baktērijām. Mēs aizmirsām par nāvējošo difteriju, kas ir paņēmusi desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Mēs aizmirsām par briesmīgo poliomielītu, kas sagrauj galvas un muguras smadzeņu šūnas. Šķita, ka masalas, stingumkrampji, tuberkuloze, vējbakas ir pagātnē. Tomēr, uzrodoties tā sauktajiem antivakseriem, šīs slimības ir atgriezušās mūsu ikdienas dzīvē. Un to pieaugums līdz šim ir bijis samērā ierobežots, pateicoties tam, ka pret šīm slimībām laikus vakcinējas vairākums iedzīvotāju.
