Slucišku (latvyski Slutišķi) varēja i nabyut – byutu zam HESa iudinim. A niu tei ir slovona (kai agruok saceitu – izslyvuša) vīta. Ka leidz Atmūdai par jim zynuoja nadaudzi, tod piečuok, kod Sluciškūs tyka īreikuots muzejs i daudzi kas cyts1, par jim zyna dyžan vairuok cylvāku.
Taidi te vītvuordi. „Latgalē ir daudz lituānisku toponīmu, visvairāk – Dienvidlatgalē. Ar Daugavpils pirmvietu ir saistīts vietvārds Naujene, netālu atrodas Vasargelišķu skatu tornis, vecticībnieku sādža Slutišķi, latgaliešu dzejnieka Seimaņa Putāna dzimtā puse Lipinišķi.”2
Cik asu nūvāruojs, Latgolā staraveru apdzeivuotom vītom vysbīžuok ir krīviski, a cytu reiz ari lītoviski nūsaukumi. Pi Zolva azara krosta ir Krupenišku malennuo, natuoļ nu Bekšim Kampišku malennuo, pi Viļānu Gurilišku, i tys navā vyss.
Sluciškūs malennuos nabeja, šanis dzeivuotuoju religiozais centrs beja Panteliškūs. Tī ir aptyvai 5 km pa taisnū. Panteliškūs sluciškīšus kristēja, laulova i izvadeja iz cytu pasauli. Iz Pantelišku malennū kotru svātdini guoja Dīvu lyugt.
Dziļa viesture. Vītā, kur niu ir Slucišku sādža, cylvāki dzeivuoja jau cīši seņ. Sādžis teritorejā arheologi ir atroduši vydslaiku apmetni i kopsātu.
Slucišku īdzeivuotuoji vēļ gona naseņ vaira iztyka nu upis, nu rūku dorbim, mozuok nu zemkūpeibys.
Slucišku sādža ir boguota ar staraverim rakstureigū kūka arhitekturu. Naujenis nūvodpietnīceibys muzejs 2001. godā vīnu sādžis sātu padareja daīmamu apmeklietojim. Piečuok par muzeju palyka ari sāta sūpluok.
Te ir īreikuotys ekspozicejis, var izgaršuot kulinarū montuojumu, gids pastuosteis par staraveru tradicejom i sadzeivis īrašom.
Pīlīc golvu! Sātys uorejuos durovys ir tik zamys, ka apmeklietuojs, pat moza auguma, car tom var izīt tikai tod, kod ir pamateigi nūlīcs golvu i īruovs placus.
Kū tik nav gadiejīs dzierdēt par itū!
Ka tys ir pīruodiejums tam, ka pyrms symts ci divsymts godu cylvāki augumā nabeja tik leli, ka akceleracejis rezultatā pādejuos trejuos–pīcuos paaudzēs cylvāku videjais garums ir brangi pīaudzs.
Ka tod, kod pi durovu pīstucinēja svešs cylvāks, i saiminīks tuos atvēre, svešinīkam, ka tam beja ļauni nūdūmi (uzbrukt saiminīkam, īsalauzt sātā i tt.), zamā i šaurā ryumē tū beja cīši gryuši izdareit.
Treškuort, ka soltā laikā, staigojūt car itaidom durovom, mozuok syltuma teik uorā, var ītaupeit iz žogoru i molkys riekina.
Tys pats atsanas ari iz lūgim. Zīmeļu, soltajā i bezsaulis pusē, tū cytu reiz nav nimoz.
Latgolā vēļ var redzēt piec vacajim principym byuvātys dzeivojamuos sātys, kurom vīna garuo sīna ir precizi zīmeļūs i taiseita nu rasnuokom bolkom kai puorejuos. Tymā sīnā nav ni lūgu, ni durovu.
Sādžuos, kur pa vydu beja ceļš i tam sūpluok vīna pi ūtrys vysys sātys, taidu orientaceju īvāruot beja pagryuši, bet tūmār raudzēja – ir tok pateikami pasēdēt pi uorejom durovom sauleitē, ir gaišuoks i syltuoks ari pošā sātā. I eipaša prīca saimineicom – iz palūdzem vazaniki, pučis zaļoj i zīd! Mušketi, Zīmyssvātku kaktusi i tt.
Ka runoj par uora durovom, tod jamuos svareigs elements beja slīksnis. Tys beja rūbežs storp īškpasauli i uorpasauli. Iz slīkšņa nadreikstēja sēdēt, dareit iz juo kaidus dorbus, deļ pīvaduma, sist skolus nu pagaleitis.
Slīksnī varēja izdūbt kaidu aizsorgzeimi, zam slīkšņa paslēpt montu. Skaitūt lyugšonys, ar slūtu izmēzt nateirumus nu īškīnis iz uorīni. Daudzi slīkšņam kuope tikai puori, iz juo nikod naspēre. Slīkšņa simboliskums ir sasaglobovs leidz myusu dīnom, deļ pīvaduma, kuozu ritualūs.
Mozuok ir ticiejumu, kuri saisteiti ar stenderi, bet taidi ari ir.
Nu i deļ kam durovys agruok taisēja tik zamys? Der ari vysi auškuok mynātī pragmatiskī īmesli, tok pyrmajā vītā poši staraveri parosti nūsauc gareiga rakstura apsvārumu – sevkuram, kurs īīt sātā, taidejaidi grybūt nagrybūt ir juonūlīc golva. Juopasaklona sātai, kura dūd jumtu viers golvys i sovstarpeju tiveibu tī dzeivojūšim.
Divi centri sātā. Nu olu i slīteņu laikim pyrmais centrs ir povords aba puorts. Slucišku staraveru sātys vydā ir lela, universala kruosņs. Ir pat taids teicīņs – nu suoku pastota kruosni, a tod tai apleik sātu.
Ka zemnīks salobuot zuobokus voi izgrebt lizeiku atsaļuove ari pats, to kruosņs izbyuvei meklēja izcylus meistarus i naudu itam nažāluoja. Taišni ite varēja vyspamateiguok nūstruoduot teicīņs, ka skūpais moksoj divreiz.
Jaunuokom kruosnem beja viersā jau riņči, iz kurim kotlus varēja vuorēt, a skautoduos cept. Vēļ jaunuokom beja īdūbums, kur syla iudiņs.
Arkveida atverē, kod tū izkurynuoja, cepe maizi. Ari vysu sātu apsiļdēja ar itū kruosni.
Lai īgiutais syltums tyktu maksimali izmontuots, vēļ syltā kruosnī lyka muola voi čuguna pūdeņus, vuorēja putrys i tt. Te grauzdēja (kai agruok sacēja – skrudinēja) ūzulzeilis, pīneņu i cytys saknis. Taidā kruosnī īškā īlyktais iedīņs navys vuorējēs voi cepēs, bet brīde i sutynuojēs.
Slucišku staraveru sovpateigī iedīni ir guļbšnīki i sutočnije šči. Pamesšu originalizrunā – ka mes sokom pica, espreso, gaspačo voi fahitas, tod lai ir ari sutočnije šči.
Iz itaidys kruosņs var gulēt. Syltums īt nu ceglym, turīs ilgi. Ka labi sasatuntuļoj, var prosaļšonys gadīnī labi izsveist. Ka vajadzēja nu cīš pamateigi izsvīdrēt, iz dieļu sliminīku īslydynuoja puskorstā maizis kruosnē i kaidu pusstuņdi sirdziejs tī sutynuojēs.
Iz kruosņs čiteņa parosti gulēja godūs vacuoki cylvāki, runoj, ka taidā veidā mozynuojēs reimatisms, radikulits, artriti.
Kruosņs myureitī beja vysaidys nišys, kurymuos žuovējēs zuoboki, cymdi, zečis. Syltumu itaida kruosņs turēja iļgi – da skūrstiņam (ka agruok saceja – kominam) korstajam gaisam i dyumim beja juoīt pa garom i leikumuotom ejom, rezultatā pa skūrstiņi izlduoja dyumi, a ni syltums. Palnūs pērēs i aizkruosnē dzīdova ciercini, tī ari kolta žogori i mykluos pagalis.
Beja ari sātys gareigais centrs. Ustobā, pi lūga iz reitim, beja Dīva styurs. Dīnavydu i reitu sīnu saīšonys vītā auškuok par cylvāka golvu beja dakuorti obrozi, ari sveceite ci lampeņa. Vītā, kuru izreiz var īradzēt, ka īīmi ustobā nu sincem. Kab momentā ir acīs.
Leli i mozi, sīvītis i veirīši dīnā daudzys reizis te pīstuoja i skaiteja lyugšonys. Cytuos konfesejuos leluokuos dīvlyudziejis parosti ir sīvītis, staraveru veirīši gon nasakautrēja, ka cyti redz jūs relgiozitati. Cik esmu redziejs i dzierdiejs, to staraveru saimēs taišni veirīši beja leluokī dīvlyudzieji i ritualu pīkūpieji. Iniciatori i lideri, kurim sekoj puorejī saimis lūcekli.
Vacuo, smukuo Daugova. Slucišku apleicīnē Daugova ir eipaši kruošņa i pyrmatneja. Te, lobajā krostā, izreiz aiz sādžis zamuok pa Daugovu 570 m garumā stīpnās 42 m augstuo Slucišku krauja. Pretejā krostā ir Ververu krauja – vysaugstuokuo Daugovys krostu krauja Latvejā (garums – 270 m, augstums – 44 m). Filmejūt nu gaisa ituos skaiškuos vītys, tragiska nagadejuma rezultatā guoja būjā režisors i akters Kristaps Streičs (Boņuka draugs kinā „Cylvāka bārns”).
Ververu kraujā ir īreikuota piknika vīta, a Slucišku – izzinis styga i skotu laukums. Nu tuo ir breineigs skots, a pa garom kūka trepem var nūkuopt da Liktiņupei.
Atspaiti kulturā. Sluciški kai reši kura vīta ir givuši atšpīgeliejumu dažaidūs kulturdorbūs. Te sovulaik tyka fiļmeitys epizodis latvīšu serialam „Likteņa līdumnieki”. Daugovpiļs teatrī redzieju izruodi „Lutišķi. Simtgade”3, kura asociativi sasavalk ar Sluciškim.
Par jim ir pat vasala gruomota! Aijas Mellumas saraksteitajā Slucišku sādža apsavārta plošā viesturiskā grīzumā i nu daudzim aspektim – geografeja, viesture, sadzeive i tt. Tī ir gon autoris pošys puordūmys, gon arhivu i cytu dokumentu analize.
Varim izzynuot, ka Slucišku sādža nav bejusi cīši lela – 1897. godā te dzeivuoja 20 saimis4. Ka te dzeivuojuši Urbani, Jermolajevi, Fjodorovi, Kuzmini, Timofejevi i c. Ka pyrmuos raksteituos zinis par Sluciškim ir 1765. goda Dinaburgys starastejis inventarā, kur pi muižys Starij zamok (tān Vacpiļs) pīmynāts tuos foļvarks Sluciški.
1 Te nūteik ari festivali, seminari i tt.
2 Lukaševičs V. Lietuviešu kultūrpēdas Latgalē // Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas. Robeža un diaspora literatūrā un kultūrā – II. Zinātnisko rakstu krājums. XVII (sast. Burima M., Rinkeviča R.) – Daugavpils: Saule, 2016., 44. lpp.
3 Lugys autore ir Justīne Kļava, pyrmizruode beja 2018. goda 27. aprelī.
4 Melluma A. Slutišķi. Sādža pie Daugavas – Rīga: Zinātne, 2019., 100. lpp.
