Kad biju maziņš, tie Rēzeknes kinoteātri man šķita kā sapņu pilis, kuros iekšā notiek kaut kas pasakains un man vēl neatļauts. Tas bija kā iniciācijas rituāls – ieiešana īsta pusaudža dzīvē! Uz pieaugušo seansiem nelaiž, cigaretes un šņabi veikalā nepārdod, bet tu jau vari ar draugiem vai skolasbiedriem klausīties, kā dūc projektors, blakus čirkst semuškas, bet uz ekrāna rosās skaisti, neparasti, interesanti cilvēki!
Manā jaunībā Rēzeknē bija divi īsti1 kinoteātri – „Rēzekne" un „Zvaigzne". Pirmajam blakus bija vasaras kafejnīca, bet pretī pilsētas autobusu pietura. Nezinu kādēļ, bet „Zvaigzne" man patika labāk.
Kinoteātri „Zvaigzne" uzbūvēja 1956. gadā, kā tagad raksta, neoklasicisma stilā. Tajā gadā, kad pavasarī tika nosodīts Staļina personības kults, bet rudenī Ungārijā apspiesta sacelšanās.
Kinoteātri „Rēzekne" uzbūvēja tukšā vietā2 piecus gadus vēlāk – 1961. gadā. Jaunais kinoteātris3 tika uzskatīts par pilsētas galveno un glaunāko kinoteātri4. Visos sludinājumos tas bija pirmais, „Zvaigzne" parasti bija otrā vietā.
Nosaukums „Zvaigzne" nebija jauns, ar šādu nosaukumu kinoteātri bija daudz kur citur Latvijā. Rēzeknes „Zvaigznē" bija skatītāju zāle ar 550 vietām, koncertzāle, foajē un uzgaidāmās telpas5.
Ak, šis smukais vārds foajē, tik bieži tajos laikos lietotais! Kāda bija mana vilšanās, kad es sapratu, ka tā nav nekāda grezna zāle vai ultramoderna kafejnīca!
Kādu laiku „Zvaigznē" atradās arī Rēzeknes bibliotēkas filiāle – varēja atnākt uz filmu, bet aiziet mājās ar grāmatu!
Manā jaunībā gājiens uz kinoteātri bija vesels notikums. Parasti puiši gāja puišu kompānijās, bet meitenes meiteņu. Ja uz kino gāja pārītis, tad tas jau bija nopietni – visi noskatās un saprot, ka tur nav ko jaukties6.
Kino skatītāji bija dažādi – vieni centās nopirkt biļetes tuvāk ekrānam, citi savukārt gribēja sēdēt pēdējā rindā7. Tur varēja amizierēties, skaļi komentēt filmu un klātesošos. Varēja arī ciskāties un bučoties. Citi atļāvās kamčatkā smēķēt vai ieraut balto.
Īsti hiti manos jaunības gados bija indiešu filmas. Tajās daudz dziedāja un dejoja, bet neiztrūkstoši bija efektīgi kautiņi un labais tur vienmēr uzvarēja ļauno. Vai visi puiķeļi zināja, kas ir Amitabhs Bačans, Džajs un Vidžajs, Disko dejotājs utt.
No kinoteātrī „Zvaigzne" redzētajām kino man spilgti atmiņā palikusi filma par ASV tālbraucēju šoferiem ar kantrī mūziķi Krisu Kristofersonu galvenajā lomā, kā arī filmas, kurās galvenajās lomās bija Gojko Mitičs vai Adriano Čelentano.
Itāļi tajā laikā bija trendā, īpašā cieņā bija arī itāļu mūzika. Televīzijā/radio Aldis Ermanbriks un Arvīds Mūrnieks regulāri stāstīja par itāļu estrādes mūzikas novitātēm, bet Rēzeknes un apkārtnes disenēs neiztika bez Toto Kutunjo, Al Bano & Romina Power, Pupo, Matia Bazar, Ricchi e Poveri u.c. Manuprāt, divas reizes itāļu kultūra bija tik pamatīgi ienākusi Latgalē – 18. gs. ar itāļu arhitektiem un būvniecības stilu, bet 20. gs. 80. gados ar vieglā žanra dziesmām.
Tajos laikos, kad nebija kseroksveidīgu un printerveidīgu ierīču, uz vatmana, kartona vai finiera tika veidota uzskatāmā aģitācija, dekori, paziņojumi u. tml. Ja kādā ielas malā varēja uzstādīt kādu kubu ar siluetiem un saukli un tas tur nostāvēja gadiem ilgi, tad pie kinoteātru sienām reklāmas par filmām nomainījās pat divreiz nedēļā.
Tajos laikos mākslinieks-noformētājs bija pieprasīta profesija, darba bija atliku likām – no sienas avīzēm rūpnīcu koridoros līdz transparentiem uz daudzstāvu māju jumtiem. Ja parastie mākslinieki-noformētāji graizīja trafaretus un atveidoja kviešu vārpas, celtniekus ar ķellēm vai marksisma ļeņinisma klasiķu profilus, tad kinoteātru noformētāji zīmēja i kovbojus, i dekoltētas skaistules. Pazinu pāris šīs profesijas pārstāvjus, vienu arī Rēzeknē. Tie visi bija tādi brīvi un radoši cilvēki, bohēmisti garā un miesā.
Tam Rēzeknes maļaram pāris reizes palīdzēju tos filmu reklāmstendus zīmēt. Nestāstīšu par tehnoloģijām un trikiem, jo šobrīd tas izklausīsies smieklīgi, ne vairāk.
Ap 1985. gadu Rēzeknē parādījās pirmie videomagnetafoni un ar konkrētu cilvēku rekomendācijām varēja pabūt pagrīdes videoseansos. Kā i mūzikas ieraksti, arī filmu skatīšanās bija par naudu. Ļamportnais videomagnetafons tolaik bija vesela bagātība – avīzēs bija sludinājumi, ka maina videomagnetafonu pret žiguli.
Sākās videosalonu ēra, tie saplauka visur kā sēnes pēc lietus. Kaut kā ar to bija jākonkurē arī lielajiem kinoteātriem, jo video kasetēs tas repertuārs bija lētāks un daudzveidīgāks par kino lentēs un zālēs pieejamo. 1990. gada vasarā Rēzeknes laikrakstā var lasīt, ka „kinoteātra „Zvaigzne" videosalons aicina noskatīties Mārgaretas Mitčelas romāna „Vējiem līdzi" ekranizējumu“8.
Tad visi lēnītēm sapirka mājās videomagnetafonus, parādījās videokasešu nomas. Šķita – kurš tad tagad ies uz kinoteātri, ja var nopirkt vai paņemt no drauga, prokatā u.c. filmas un visu skatīties mājās! I bojevikus, i porņikus, i videoklipus bez gala un malas. Uzaicināt kompāniju, saklāt galdu, justies īsti brīvam un bagātam.
Tādēļ rēzekniešus neizbrīnīja, ka kinoteātra „Zvaigzne" vairs nebūs9, bet tā telpās tiks ierīkots kazino ar ruleti un krupjē, kāršu galdiem, vēlāk – nakts klubs ar restorānu un dansingu. Viss it kā loģiski, ļoti līdzīgu ceļu izgāja teju vai visi Latgalē esošie kinoteātri.
1990. gadā Rēzeknes krievu aktieru grupa kopā ar režisoru Igoru Mihailovu nodibināja teātri-studiju „Nabaga Joriks". Te pulcējās, eksperimentēja, skoloja bērnus un jauniešus, baudīja atļautību un neatkarību. Visu pilsētas jaunatni tajā laikā varēja iedalīt divās grupās – gopniki un hipari. Pēdējie koncentrējās ap māksleni, joriku, muziceni, komerceni, Moskovys īlys kojom, blandījās pa kapiem, dzelzceļu, upes un ezera malām, tusēja savās pajumtēs10.
Atmodas un Viljama Šekspīra11 inspirētā teātra dzīve (apspriedes, mēģinājumi, izrādes) ritēja Rēzeknes Kultūras nama (Brāļu Skrindu ielā 3) pagraba Kamīna zālē, tad kinoteātrī „Rēzekne"12 (Latgales ielā 54). Kad šo kinoteātri jauca nost, tā lielā mērā arī bija teātra izrāde. Absurda vai asociāciju, ēnu vai teātra sporta.
Laika gaitā pamainījās 1990. gadā izveidotā teātra nosaukums un statuss, aktieri un mākslinieciskie vadītāji13. Kad pilsētas pašvaldības pārvaldījumā atgriezās bijušais kinoteātris „Zvaigzne", uz šejieni pārcēlās arī teātris „Joriks” – šīs telpas teātrim bija apsolītas jau 1991. gadā14.
2018. gada 7. aprīlī te noskatījos Rēzeknes teātra „Joriks” latviešu trupas izrādi pēc Annas Brigaderes darbu motīviem „Dievs. Daba. Darbs” (rež. Edgars Niklasons), bet 2020. gada 16. februārī teātra „Joriks” jauniešu teātra studijas pirmizrādi pēc brāļu Strugacku romānu motīviem „Grūti būt Dievam” (rež. Edvīns Klimanovs).
Teātris „Joriks” 2020. gadā iestudēja izrādi „Saturna vuordā” (rež. Edgars Niklasons). „Izrādē izskan trīs valodas – latgaliešu, latviešu un krievu,"15 –dominējošās sarunvalodas Latgalē. Šī izrāde (kur uz skatuves pīpē un skan necenzēta leksika) žanriski ir dzīvesstāsts, kuram par prototipu kalpojis arī reāls katoļu priesteris no Ziemeļlatgales, bet izrādes nosaukums radies no Fransisko Gojas gleznas „Saturns aprij savus bērnus”. Mūziku izrādei (kā pieteikts afišā – „patiesību sadursmēm vienā cēlienā”) sarakstīja Ēriks Zeps16, bet apgūt latgaliešu valodu aktieriem palīdzēja Kristīne Pokratniece.
Bijusī „Zvaigzne" kopš 2014. gada saucas Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras nams. Te darbojas un sevi izrāda gan vietējās biedrības, gan arī te viesojas (Lielajā, Mazajā zālē) tuvi un tāli skatuves mākslinieki. Piemēram, 2019. gada 18. maijā te uzstājās ASV reperis Wordsmith, bet 2020. gada 31. oktobrī notika „grupu „Patrioti.lg" un „Dvinskas muzikanti" solista"17 Jura Ostrovska jubilejas koncerts.
1 Filmas pilsētā rādīja arī Piena konservu kombināta Kultūras namā, Dzelzceļnieku klubā, PMK Lielajā zālē u.c. Viļānos bija kinoteātris „Dzirkstele”, bet Maltā „Iskra”.
2 Kinoteātris „Rēzekne" // „Ausma”, 20.10.1961.
3 Šis bija tāds pieplacis un garens, jūras lainerim līdzīgs, bet „Zvaigzne" stalta, atgādināja kaut kur baznīcu.
4 Platekrāna kinoteātri „Rēzekne" uzbūvēja pēc Maskavā izstrādāta tipveida projekta, tā skatītāju zāle bija paredzēta 600 vietām. Rēzeknes pilsētas galvenais arhitekts no 1956. līdz 1970. gadam bija Roberts Lāviņš.
5 Jauns kinoteātris Rēzeknē // „Cīņa", 26.07.1956.
6 Bija nerakstīts likums – šādus pārīšus neaiztikt. To ievēroja gan rūdīti kaušļi, gan pat miliči.
7 Parasti no rindas bija atkarīga arī cena – lētāka, dārgāka, vēl dārgāka. Arī no seansa sākuma laika bija atkarīga biļetes cena.
8 Videosalonu jaunums // „Darba Karogs", 30.06.1990.
9 Es pēdējo reiz kino šeit skatījos 1992. gada augustā. Rēzeknē tad notika Pasaules latgaliešu pirmais saiets, tā ietvaros pāris vakarus kinoteātrī „Zvaigzne” izrādīja Jāņa Streiča „Cylvāka bārnu”.
10 Pazīstama hiparu tusu vieta bija māja V. Seiles ielā, kur savulaik ir dzīvojusi arī pati Valerija Seile.
11 Joriks bija galma āksts, pie kura kapa, turot rokā jokdara galvaskausu, Hamlets saka vienu no šajā lugā būtiskākajiem monologiem.
12 Te vēlāk darbojās arī Rēzeknes nacionālās kultūras biedrības u.c.
13 Kaļva-Miņina I. Rēzeknes teātrim „Joriks" – 31. sezona un jauns mākslinieciskais vadītājs // „Vietējā Latgales Avīze", 04.09.2020.
14 Pikets pie pilsētas valdes ēkas // „Darba Karogs”, 24.10.1991.
15 Kaļva-Miņina I. „Saturna vuordā" – Rēzeknes teātra „Joriks" pirmā izrāde, kurā skan latgaliešu valoda // „Vietējā Latgales Avīze", 16.10.2020.
16 Viņš ir arī viens no aktieriem šajā izrādē.
17 Jura Ostrovska jubilejas koncerts // „Rēzeknes Vēstnesis", 24.10.2020.
