Ir augusta pēdējās svētdienas rīts. Visā Latvijā skan baznīcu zvani, kas aicina ļaudis pulcēties uz svētdienas rīta dievkalpojumu. Arī tajā svētdienas rītā pie Lašu baznīcas Eglainē valdīja neparasta rosība. Un kā gan nē, ja baznīcas altārī savu vietu ieņēma mācītājs Gothards Fridrihs Stenders. Un tas nekas, ka šajā dienā mēs svinējām viņa 310. dzimšanas dienu. Man gribas piebilst -- TIKAI!
Kāpēc tā? Par to klātesošie pārliecinājās zinātnisko lasījumu laikā, kad Latvijas izcilākie literatūrzinātnieki -- Pēteris Vanags, Zigrīda Frīde, Māra Grudule -- deva iespēju iepazīt Vecā Stendera valodu sava laika un mūsdienu kontekstā, gan gūt ieskatu ziņģu cilmē, tematikā un atskaņās latviešu literatūrā un, protams, visintriģējošākā tēma -- Stendera ziņģes kā dziesmas apgaismības laikmetā un šodien.
Sapratām -- Stenders joprojām ar savu devumu latviešiem ir starp mums. Protams, vērts atcerēties, ka grāmatās, kurās mēs šodien ieskatāmies un citējam, nav jāmeklē izcilas mākslinieciskas vērtības. Mūsdienu cilvēkus saista šo mazo grāmatiņu kultūrvēsturiskā nozīme. Stendera stāstījuma sirsnīgā naivitāte un, tai pašā laikā, lielā nopietnība palīdz skaidrāk izjust šos kontrastus, kas šķir mūs no 18 gadsimta un tā šķietami rāmā laika tecējuma.
Savukārt daugavpilietis un šo lasījumu moderators Valentīns Lukaševičs spēja atrast Vecā Stendera atbalsis arī latgaliešu literatūrā. Vēstures cienītājiem īpaši interesanta šķita Rokišķu novada (Lietuva) muzeja direktora vietnieka vēstures darbā Giedriusa Kujelisa pētījums par Eglaines un Rokišķu vietu Tīzenhauzenu dzimtas vēsturē. Ar Eglaines un eglainiešu vēsturi, kas saistīta ar Stendera muzeja izveidošanu, varēja iepazīties Ilūkstes pilsētas bibliotēkas sagatavotajā literatūras izstādē.
Mūzika dvēselei... Tā droši var teikt par garīgās mūzikas koncertu, kurā kontrtenors Sergejs Jēgers izpildīja 18.--19. gs itāļu mūzikas meistardarbus. Droši vien, ceļodams pa Eiropu, arī Stenders būs dzirdējis šo mūziku. Un, kad koncerta izskaņā klausītāju pārpildītajā Lašu baznīcā izskanēja “Ave, Maria” mākslinieka sniegumā, kuram sekoja aplausu vētra, droši varu apgalvot, ka mūzika, tāpat kā rakstītais vārds, būs mūžīgi.
Un kur vēl “Ziņģu lustes” mācītāja dzimtajā vietā Lašu mācītājmājā.... Šķita, ka jubilārs no mākoņu maliņas bija speciāli gādājis par labu laiku. Varbūt brīžiem šķita, ka karstums jau ir par traku, pat koku ēnā tas tuvojās 30 grādiem. Taču tas nemazināja kolektīvu un skatītāju degsmi.
Šajos svētkos man bija trīs atklājumi.
Pirmais: sēļu tradicionālās mūzikas grupas “Krāce” un viņu vadītājas Ivetas Tāles dziedātās Stendera ziņģes. Un tas nekas, ka ziņģes ar tā laika 35 pantiem mums šodien šķiet nesamērīgi garas. Bet tas bija brīdis, kad mēs nonācām vairākus gadsimtus senā pagātnē -- laikā, kad mācītāja Stendera mazā grāmatiņa “Ziņģu lustes” bija vajadzīga kā špikeris, lai sekotu dziesmas vārdiem.
Otrais: ”Stendera biedrības” valdes priekšsēdētāja, profesora Pētera Stradiņa viesošanās šajos svētkos un muzejam uzdāvinātais akmens no Sūnākstes objekta "Gaismas vārti", kas veltīts akadēmiķim Jānim Stradiņam (1933–2019) un vienlaikus tika godināts arī apgaismības laikmeta Baltijas vācu izcelsmes teologs, rakstnieks un valodnieks Gothards Fridrihs Stenders (Vecais Stenders), kurš Sunākstē un Sēlpilī strādājis par mācītāju.
Trešais: līdz 1759. gadam Stenders strādāja Žeimes luterāņu draudzē pie Lietuvas un Kurzemes hercogistes robežas. Šeit viņš smagi saslima un pat nolēma draudzes mācītāja amatu atstāt. Taču, kā zināms, dzīves ceļš izvērtās citādāks. Bet šobrīd Lietuvas pilsētas Žeimes vecajā mācītājmājā ir iekārtots amatniecības muzejs ar turpmāko domu tajā izveidot arī Stendera piemiņas istabu. Un šajos svētkos Žeimes pilsētas delegācija bija kopā ar mums. Jāpiebilst, ka 14. septembrī Žeimē notiks zinātniskā konference, uz kuru mēs esam ielūgti, lai sniegtu priekšlasījumu par mūsu izcilo novadnieku.
Svētku laukumā savu dziesmoto karuseli turpināja svētku dalībnieki, un jāteic, ka šogad viņi bija patiešām izcili gan dziedot kopkorī ar skatītājiem, gan sava kolektīva uzstāšanas brīžos. Jau sākot ar autora Pētera Makavecka dziedāto “Dievzemīti” -- tā varētu kļūt par Lašu himnu, ko Pēteris sacerējis par savu dzimto novadu. Un vēl novadu dižošanās -- tik atraktīvi un sprigani, kā to izdarīja Latgales “Vabaļis” no Vaboles un Sēlijas ”Ritam” no Bebrenes, šķiet, pārsteidza pat pašus pieredzējušākos svētku apmeklētājus. Skanēja dziesmas mācītāja dzimtajā vācu valodā Rīgas vācu biedrības ansambļa “Morgenrot” izpildījumā. Svētki nebūtu pilnīgi bez Ilūkstes Kultūras un mākslas centra Lašu kora skanīgajām balsīm. Kora dziedātāju vidū ir dzejniece Laima Buķe, kas šajā svētku dienā dāvināja klausītājiem savas sajūtas par Sēliju dzejas valodā. Svētku daudzskaitlīgajā balsu buķetē savu īpašu vietu ieņēma Naujenes Mūzikas un mākslas skolas instrumentālais ansamblis ar aizrautīgajām ebreju melodijām. Tāpat arī lietuviešu dziesmotās melodijas ansambļa “Žeimelio” sniegumā no Lietuvas pilsētas Žeimes. Savukārt kopkoris savu “Pie dzintara jūras” dziedāja trīs valodās -- latviski, vāciski un lietuviski.
Vēl tikai atlika sagriezt dzimšanas dienas pīrāgu un uzsaukt “Sveiks lai dzīvo!”... Pateikt paldies Stenderam, kas mūs visus pulcināja šajā dienā. Paldies klātesošajiem, kas mēroja tuvus un tālus ceļus, lai būtu kopā ar mums. Un uz tikšanos nākamgad -- Stendera TIKAI 311. dzimšanas dienā.
Neviļus nāk prātā tautas dziesma “Tumša nakte, zaļa zāle”, ar ko šīs lustes sākās. Tāpat kā tālajā 1989. gada 17. jūnijā, kad, šai dziesmai skanot, tika atklāts Stendera muzejs Eglainē. Gribas pateikt „paldies” visiem tiem cilvēkiem, kas visus 35 gadus bija kopā ar šo vietu -- Lašu mācītājmāju. Kas turēja un uzturēja to. Gothards Fridrihs Stenders bija apgaismības laikmeta vācbaltiešu luterāņu teologs, Sēlpils un Sūnākstes mācītājs, latviešu laicīgās rakstniecības dibinātājs, latviešu valodas vārdnīcas autors. Leposimies, ka mums ir tāda vieta -- Vecā Lašu mācītājmuiža, kur pasaulē nāca unikāls cilvēks -- Gothards Fridrihs Stenders.
Lomonosovs ir krievs, Stenders ir vācietis, bet tādi cilvēki jau īsti nepieder nevienai nācijai. Viņi pieder PASAULEI.
