Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis” atklājam gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus; meklējam problēmām iespējamos risinājumus un vērtības, uz kurām vietējai kopienai balstīties. Ar šo cilvēkstāstu starpniecību ceram atklāt iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri kristīgajās un arī pilsoniskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji – lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis – ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.
Šoreiz stāsts par Balvu novadu – Latgales partizānu pulka šūpuli.
Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā
Baltinavas pagasts vēl pirms kāda laika bija mazākais novads Latvijā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tādēļ tas būtu neatpazīstams. Paši baltinavieši teic, ka Baltinavas zīmols nr.1 noteikti ir luga “Ontans i Anne”, kas iemantojusi popularitāti visā Latvijā. Pagasta centrā pat izveidots “Ontana i Annes” parks. Un par šo atpazīstamību parūpējusies režisore Anita Ločmele jeb Danskovīte un viņas amatierteātris “Palādas”, kārtējo reizi apliecinot, – pierobežā dzīvojošie cilvēki ir spēks.
Danskovīte. Kā cēlies šis pseidonīms?
– Tas radies no manas no dzimtās vietas – Dansku ciema Baltinavas pagastā. Pienāca brīdis, kad mani amatierteātra aktieri pateica, ka negrib vairs iestudēt ne Blaumani, ne Annu Brigaderi, jo gribēja lugu latgaliski, tādēļ biju spiesta rakstīt pati savu darbu. Uzrakstīju pirmo “Ontans i Anne” daļu, kuras pamatā bija sieviešu lomas, bet vajadzēja vismaz vienu vīrieti. Nācās meklēt tai piemērotu personāžu. Paldies Dievam, Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns piekrita uzņemties Ontana lomu. Bet, kad pienāca brīdis izrādei, kluba vadītāja pajautāja, kā tad sauks mūsu lugu? Ko rakstīt afišā? Nosaukumu visi kopā kaut kā atradām, bet man pašai tik ļoti gribējās noslēpties, ka autora vietā izdomāju lietot pseidonīmu Danskovīte. Protams, pirmajā lugā neviens nezināja, kas ir Danskovīte, kā arī to, ka pseidonīms radies tādēļ, ka esmu cēlusies no Dansku ciema. Šobrīd tur vairs nedzīvoju, bet jebkurā brīdī varu uz savu dzimto ciemu aizbraukt un ieelpot tās puses gaisu, pastaigāt pa bērnības takām. Tas atrodas gandrīz pie pašas Krievijas robežas.
Kā tad ir dzīvot pierobežā?
– Dansku ciems man ir pasaules centrs, no turienes esmu cēlusies. Baltinava arī nav tālu no Krievijas robežas. Teikšu, ka dažreiz paliek ne visai omulīgi, it sevišķi dzirdot par militārajām mācībām, droniem un robežpārkāpējiem… Vakarā durvis vienmēr aizslēdzu. Citi par mani smejas, ka, tumsai iestājoties, durvis jau ciet. Bet viņiem saku, – esmu atbildīga par mazbērniem, kamēr vedekla un dēls atbrauc no darba. Tāda ir tā situācija pierobežā.
Mūsdienās Latgales un pierobežas traktējumam nāk klāt arī bīstamības apzīmējums, un šī bīstamība parādās tajā, kā mēs runājam par Latgali, ka turam aizdomās cilvēkus. Savā ziņā pierobeža ir kā slēgtā zona. Ikdienā to izjūtat?
– Slēgtā zona tā noteikti nav, kaut gan ikdienā braukā pa pagastu visādi svešinieki. Vienreiz pagalmā iebrauca sveša mašīna ar Bosnijas numuru un piedāvāja nopirkt traukus. Kam man trauki vai kaut kādi kastroļi vajadzīgi? Tad es viņam latgaliski pateicu, ka laikam būs jāzvana robežsargiem, un šis cilvēks aizbrauca. Kaut kāda piesardzība jau, protams, jāievēro. Pēc Ukrainas kara sākuma daudz pa mājām braukāja un dažādus pakalpojumus piedāvāja ukraiņi, kuri tobrīd dzīvoja Tilžā. Bet par pārējiem nezinu, ar kādu domu viņi braukā. Un dažreiz tik lēni brauc mašīna pa ielu, un no tās vēro.
Pierobeža ir kļuvusi mazapdzīvota, cik tad te to cilvēku vairs palicis! Tā jau ir Latvijas mēroga traģēdija – ciemi viens pēc otra izmirst. Dansku ciemā šobrīd apdzīvotas vien piecas mājas, senos laikos bija ap 60, bet manā bērnībā – 35. Un tad pienāca brīdis, kad sapratu, ka tas viss jādokumentē, jo pašlaik krasi mainās lauku kultūrtelpa, dzīvesveids. Pēc savas zemes iegūšanas katrs cēla dzimtas māju ar domu, ka tā paliks bērniem, ka viņiem būs drusciņ vieglāk atsperties. Bija jau arī līdz kolhozu laikiem, bet tad sākās pirmās izmaiņas – Latgales ļaudis bija pakļauti lielai nabadzībai, jo par gada darbu kolhozā neko nesaņēma, un sākās aizceļošana uz pilsētām un Pierīgas vietām. Tagad paaudzēs veidotās mājas ar tām unikālo ainaviskumu tiek nolīdzinātas vai sadedzinātas, lai varētu tur iekopt tīrumus.
Un lauki iztukšojas?
– Ļoti. Un šeit, pierobežā, tas ir īpaši jūtams. Ir jaunās ģimenes, kuras atgriezušās, bet ir arī nūjas otrs gals. Viņi cīnās, cīnās, nevar izturēt un aizbrauc projām. Daži šeit paliek, jo viņiem tas ir būtiski – kā pašnodarbinātie atrod savu nišu un strādā. Bet tā savukārt jau ir dzīve no rokas mutē.
Ar ko, Jūsuprāt, Latgale ir īpaša? Latgaliešu valoda netraucē būt saprastiem arī citviet?
– Ar ko īpaša? Latgalietis ir cilvēks ar sirdi delnā. Viņš uzticas. Latgalieti gana viegli arī piešmaukt, bet viņš uzticas un nedomā, ka saņems pretī ļaunumu. Atceros savu bērnību, kad mūsu ciemā naktī visi ceļi kustēja – cilvēki gāja, brauca ar zirgu, ciems bija dzīvs. Vienreiz pie mums naktī garāmbraucējs paprasījās pārnakšņot. Kas tas bija par cilvēku, joprojām nezinu, jo neviens neprasīja ne pasi, ne citus dokumentus. Iedeva guļvietu, lai pārlaiž nakti. Bet, ja tagad man prasītos kāds pārnakšņot, nezinu… Es jau esmu savādāka, acīmredzot mums jau cita dzīves pieredze. Bet tie, kuri sevī vēl nes veco vērtību sistēmu, viņi ir cilvēki ar sirdi uz delnas. Ja runājam par latgaliešu valodu, nevar cilvēks, kurš Latgalē nav dzīvojis, uzreiz to saprast. Zinu, ka kāds pasniedzējs uz izrādi “Latgola.lv” gājis trīs reizes – pirmo reizi vispār neko nesapratis, bet smējies citiem līdzi, otrreiz jau sapratis, bet trešo noskatījies ar izpratni. Nu nav tik ļoti tā mūsu latgaliešu valoda atšķirīga, bet vispirms tomēr jāpierod pie skaņu pārmaiņām, kas tajā ir. Arī es, piemēram, uzreiz nesaprastu ventiņu teikto. Savukārt viena teātra režisore no Pāvilostas man uzrakstīja, lai aizsūtu lugas literāro variantu, jo viņa uz izrādi gribot vest vīru, kurš dusmošoties, ja neko nesapratīšot. Viņa vīram vispirms iedeva izlasīt lugu latviešu valodā.
Par kultūru runājot, uz cilvēku skaitu, kas ir Baltinavā, kultūras dzīve Jums ir dižena – darbojas koris, baznīcas koris, deju kolektīvi, etnogrāfiskais ansamblis, vokālais ansamblis un pat teātris. Nemaz tik mazskaitlīgi neesat…
Visa mūsu mazā Latvija ir pierobeža
Aldis Pušpurs, bijušais pašvaldību un sabiedriskais darbinieks, garīgo dziesmu dziedātājs, lokālās vēstures pētnieks, Egļavas mežniecības muzeja saimnieks.
Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
– Būšu tiešs un runāšu bez apkārtbakstīšanās. Jautājums ir nepareizs pēc būtības. Drošība un pierobeža bija cieši saistītas lietas senāk, kad karoja ar pavisam citām tehnoloģijām un paņēmieniem. Mēs, mazā Latvija, visi esam viena pierobeža. Par to, kā jūtas citi cilvēki, atbildēt grūti, jo neesmu aptaujājis, bet no personīgām sarunām zinu, ka drošības par iespējamu iebrukumu no kaimiņvalsts puses nav nevienam. Protams, pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā doma, ka mūsdienās varētu šeit, Eiropā, notikt kaut kas tāds, likās nereāla. Daudz skatos “Youtube” materiālus, bet arī tur lielākoties valda haoss un pļāpāšana.
Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
– Man ļoti nepatīk kasīšanās un cenšanās atsevišķi izdalīt Latgali no kopējā valsts satura. Ir taču jāsaprot, ka tikai visa kopā, vienota mūsu valsts var cerēt uz kaut cik stabilu nākotni. Kasīšanās par latgaliešu valodu, uzrakstu mainīšana tikai vājina kopējo valsts spēju. Diemžēl nekādas cerības neloloju. Valsts vadības mazspēja saprātīgi vadīt valstī notiekošo nu jau kļūst komiska. Nepieminēšu visiem zināmās kolīzijas ap lielajiem projektiem, bet cik daudz tiek zaudēts mazākos projektos, pašvaldībās, kurām nekad nepietiks?! Kādreiz Edgars Liepiņš teica: “Mazos zagļus ietupina, lielie vasarnīcas ceļ.” Mūsdienās pat mazos vairs netupina. Kopumā valstij lielāko ļaunumu nodara mūsu vadītāju nespēja ar darbiem viest cerību visos valstspiederīgajos, ka valsts tiek pārvaldīta gudri, godīgi, ar drošu skatu nākotnē. Pašlaik tas ir lielākais mūsu apdraudējums. Cilvēki lielā mērā ir iebaidīti no hegemonu visatļautības un nesodāmības. Pašam bija reāla prakse, kad aicināju man zināmu cilvēku cīnīties par savu taisnību, jo viņam tika nodarīta klaja pārestība no varai pietuvinātajiem, kad viņš atbildēja: “Nē, nodedzinās.” Tik tālu nu esam.
Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
– Spēka avota vairs nav. Dzīvojam ar cerību, ka savu mūžu nodzīvosim tā, kā ir. Spēka avots 80. gadu beigās bija cerība uz neatkarīgu Latvijas valsti no vecāku un vecvecāku atmiņām par pirmskara brīvo Latviju. Bet izrādījās, ka aizgājām pa korupcijas, draugu būšanas un citiem ļauniem ceļiem. Ne pārāk sen Latvijas radio dzirdēju kāda mūsu tautieša no ASV viedokli 90. gadu sākumā, kurā viņš teica, ka ar Latviju varētu sanākt, ja nesāks zagt… Tagad cilvēks ar savu personīgo uzskatu, kā vajadzētu rīkoties, tiek nostādīts kā galīgs plānprātiņš, kurš neseko progresam un attīstībai. Negribu vairs runāt. Optimisma maz. Cilvēcisku gandarījumu rada tie, kuri dzīvo laukos, strādā savās saimniecībās un ar saražoto uztur ģimenes, līdz ar to stiprina valsti kopumā.
Kādam jāuzņemas iniciatīva
Anna Āze, mežkope
Cik jūtamies droši, dzīvojot pierobežā?
– Droši. Ja satieku vai vismaz redzu no attāluma robežsargus, ja dzirdu, redzu lidojam mūsu (robežapsardzības) helikopterus, tad ļoti droši.
Kas ir mūspuses ļaužu spēka avots?
– Daba: meži, dzīvnieki, tekošs ūdens, skaidras debesis. No maniem senčiem mantotais spēks, izturība, darba tikums, tēvu zemes mīlestība, cieņa pret mūspuses varoņiem. Ne jau velti ir teiciens: “Savās mājās pat sienas palīdz.”
Kāda ir recepte, lai iedzīvotāji būt aktīvāki?
– Kādam jāuzņemas iniciatīva, ļaudis ir jāmotivē. Vispateicīgākie ir bērni, skolēni, arī seniori. Ja es ko organizēju, cilvēki piedalās, klausās…
Savulaik atzināt, ka Meža muzejā bērni un jaunieši izrāda arvien lielāku interesi par dabu. Kā ir tagad?
– Interese par dabu pieaug. Nesen Meža muzejā viesojās Bērzkalnes bērniņi – ļoti zinātkāri, par ko man prieks. Vectilžas un Tilžas senioriem dzīvāka interese bija par dzīvniekiem un putniem, nevis par darbu mežā.
Mūsu spēka avots ir zeme un valoda
Aldis Bukšs, kriminālromānu “Parādu piedzinēji” un “Brāļi/Bruoli” autors
Vai un cik droši jūtas cilvēki, dzīvojot pierobežā?
– No vienas puses, manuprāt, cilvēki pierobežā dabiskā veidā iemācījušies dzīvot, nedomājot par to, kas ir otrā robežas pusē. Vienkārši ir līnija, un aiz tās – cita valsts. No otras, protams, pēdējo gadu notikumi, Krievijas agresīvā uzvedība un retorika vairo nedrošības sajūtu. Tas ir tieši tas, ko Kremlis mūsos arī vēlas vairot – bailes, apjukumu, nedrošību, izmisumu, neticību savai valstij un zemei. Tieši tāpēc mēs redzam organizētus “bēgļu” mēģinājumus ielauzties Latvijā, dronus u.tml. Un būs vēl, par to man nav šaubu. Turpinās provocēt, sēt bailes, izplatīt melus, vairot konfliktus mūsu pašu iekšienē un uzpirkt, ietekmēt politiķus. Tā ir daļa no viņu metodēm, lai mūs pakļautu un iznīcinātu. Tas mums vienkārši ir jāapzinās un attiecīgi jārīkojas, gan rūpējoties par mūsu valsts un robežas fizisko drošību, gan mūsu iekšējo pārliecību.
Ko vajadzētu darīt Latgales un drošības labā, lai iedzīvotāji šeit justos droši?
– Pirmkārt, patiešām ieguldīties pierobežas aizsardzības spēju attīstībā, kas sevī ietver gan infrastruktūras izbūvi, gan papildus karaspēka vienību un atbilstošu aizsardzības ieroču izvietošanu visā Latgalē. Otrkārt, turpināt skaidrojošo darbu iedzīvotāju vidū gan par mūsu spējām, gan arī to, ka patiesībā mūsu kaimiņš nav tik spēcīgs, kā viņš to mēģina demonstrēt. Treškārt, panākt, ka Eiropas Savienība patiešām iegulda lielus līdzekļus pierobežas infrastruktūras atjaunošanā, kas ir viens no priekšnosacījumiem, lai te gribētu dzīvot un attīstīties. Tas ir gan valsts, gan pašvaldības uzdevums. Nepieciešams radīt pārliecību, ka, ja tiešām notiek uzbrukums, tas tiek apturēts vai vismaz aizkavēts jau pie pašas robežas, lai varam iegūt laiku gan sieviešu un bērnu evakuācijai, gan papildspēku pievilkšanai.
Kas ir mūsu cilvēku – pierobežas iedzīvotāju – spēka avots?
– Apziņa, ka šī ir mūsu zeme, mūsu valoda, kuru mēs esam kopuši, kurā esam dzīvojuši neskaitāmās paaudzēs. Un nekas no tā, kas notiek šobrīd, nav jauns. Jau vairāk kā tūkstoti gadu mēs dzīvojam šeit, pierobežā, un tomēr esam spējuši to visu saglabāt. Un tā būs arī turpmāk.
Nebaidās mainīt spēles noteikumus
Pašā robežas tuvumā ar Krieviju, Balvu novada Šķilbēnu pagastā, jau 32 gadus pastāv, attīstās un darbojas zemnieku saimniecība “Kotiņi”. Viņu vārds komentārus neprasa – tuvā un ne tik tuvā apkārtnē šo saimniecību un tās produkciju zina teju katrs. Un pelnīti. Darbs šeit nerimstas pat oktobrī. Agrā rīta stundā saimniecībā jau ieripo pirmais tūristu autobuss – dzīve kūsā. “Kotiņu” saimnieks Aldis Ločmelis devies pelnītā atvaļinājumā sakārtot domas, lai pēc laika atkal varētu strādāt un dzīvot savādāk. “Bet tikmēr nekas neapstājas. Komanda tur roku uz pulsa un turpina darboties,” teic “Kotiņu” saimnieka labā roka un projektu koordinators Rolands Keišs.
Lauksaimniecība ir neprognozējama nozare – to apliecinās ikviens, kurš mēģinājis kaut ko izaudzēt un pārdot. Šo faktu pierāda arī “Kotiņu” “Facebook” kontā publicētā ziņa, ka saimniecībā piedzīvots nebijis gadījums – 25. septembrī jau kuļ griķus.
– Lauksaimniecība patiešām ir neprognozējama, un visiem ir skaidrs, ka esam atkarīgi no laikapstākļiem. Šogad patiešām ir nebijis gads, jo sākām kult jau augusta vidū, kas ir ļoti agri. Bet, par griķiem runājot, izmēģinām jaunu tehnoloģiju, kas izrādījusies diezgan veiksmīga. Mums ir jauns pļāvējs, ar kuru griķu masu nokuļ un noliek vālā. Tas pastāv, un tad var braukt kombains. Šogad nelīst, laikapstākļi lauksaimniekiem diezgan labvēlīgi. Izskatās, ka raža varētu būt par kādiem 20--25% labāka nekā pagājušogad. Pagājušogad bija pavisam slikti.
32 gadu laikā kopš “Kotiņu” dibināšanas no sākotnējiem 14 ha jau apsaimniekojat 5500 ha zemes platības. Jums īpaši izdevās uzņemt apgriezienus, izmantojot ES resursus un investīcijas?
– Investīcijas saimniecībā ieguldītas vienmēr, – īpašnieks Aldis ārzemēs nav sapircis nekustamos īpašumus. Visa nauda, kas nopelnīta, te arī paliek. Jā, gada pārskatos parādās kaut kāda peļņa, bet realitātē šī nauda ieguldīta jaunās tehnoloģijās, būvniecībā vai kāda īpašuma sakopšanā. Ja runājam par lauksaimniecību, Eiropas fondu nauda “Kotiņiem” vienmēr bijusi līmenī, kad vairāk vairs nevar paņemt – esam dabūjuši maksimumu no pieejamā. Cita lieta ir lopbarības un pārtikas pārstrāde, kur vēl ir diezgan daudz ko apgūt.
Latgalē saimniekošanai nav labvēlīgākie nosacījumi – veģetācijas periods 21 dienu vēlāk nekā Kurzemē, līdz ostai – liels attālums, pierobežas tuvuma dēļ tirgus vērsts tikai uz Eiropu. Tas nozīmē, ka arī iespējas – uz pusi mazākas?
– Izaicinājumu ir vairāk, bet iespējas ir, un mēs tās izmantojam. Esam izveidojuši jaunu kooperatīvu un iegādājušies zālāju sēklu žāvētāju. Lielais attālums, klimatiskie apstākļi, arī augsnes vidējais auglības rādītājs mums ir 33--34 balles (Kurzemē 65-80), un tas liek domāt un darīt savādāk. Nevaram izaudzēt rapsi, jo klimata dēļ tas nepārziemo, kviešu ražības nav. Pēc lielajiem plūdiem 2017. gadā ražas vairs nav, laikapstākļi rada lielus riskus. Lai kaut ko izaudzētu, jāliek diezgan daudz augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu. 2017. gadā to izdarījām, un viss noslīka – piedzīvojām ļoti lielus zaudējumus. Tāpēc mainām domāšanu un daudz ko pārstrādājam, mēģinām audzēt kultūraugus, kas piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem, neprasa tik daudz ieguldījumus un mazina riskus. Nevienam nav noslēpums, ka Ukraina būs Eiropas Savienībā, un dotajā brīdī jau jūtam, ka tas Ukrainas grauds ir klātesošs gan veikalu plauktos, gan arī tirgū. Un kviesim cenas vairs nebūs nekad. Mēs savos laukos varam izaudzēt 7 tonnas kviešu, saliekot ļoti daudz minerālmēslu, bet Ukrainā izaudzē 7 tonnas, nedarot neko. Neesam spējīgi konkurēt, jo viņiem zemes ir auglīgākas un apjomi – lielāki.
Kā ir būt uzņēmējam Latgalē un Latvijas lauksaimniekam pašā robežas ar Krieviju tuvumā?
–Tas ir izaicinoši. Zemes cena Latgales reģionā, pierobežā, nav tāda pati kā, piemēram, Zemgalē. Tai pat laikā tas ir mūsu resurss un mūsu ķīla bankai. Traktors Zemgalē, Kurzemē vai Vidzemē maksā vienu cenu, bet mums, lai ieķīlātu zemi un nopirktu traktoru, vajadzīgi, piemēram, 20 ha zemes. Zemgalē šim pašam mērķim pietiek ar 3 ha, jo tur zeme maksā daudz dārgāk. Tas ir gan labi, gan slikti. Ja nepiedzīvosim Eiropas vai pasaules politiku, ka šo vietu pierobežā, Eiropas sākumā ar Krieviju, vajag iznīdēt vai uztaisīt poligonu, esam gatavi strādāt. Ja sajutīsim atbalstu no valsts, turpināsim iesākto.
Runājot par valsts atbalstu, “Kotiņos” ciemojušies teju visi Valsts prezidenti, ministri un augsta ranga amatpersonas. Esat sadzirdēti?
– Nevar zināt, kurā brīdī un kurā kabinetā pēc tam kas tiek runāts, ņemts vērā vai nē. Runājot par vietējo politiku, mēs Latvijā esam ļoti maziņi, un pati Latvija ir maziņa. Tai pat laikā ir daudz biedrību, kas katra to deķi velk uz savu pusi. Kurzemei un Zemgalei nerūp Latgales problēmas, viņi nezina, kas mums te par izaicinājumiem. Tas pats arī mums, – Latgalē nerūp, ka Liepājā no jūras nāk roņi, un mēs nevaram neviena vietā izlemt, šaut viņus vai nē. Un tā ir lielākā bēda. Par lielajiem attālumiem līdz ostai jau sen ar biedrību “Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienība” esam vienojušies par kompensācijas mehānismu ieviešanu. Bija izdomāts, ka par hektāru varētu saņemt 30 eiro, bet pēc tam lobijs (tie, kuri negrib, lai Latgalē atnāk naudiņa), pateica, – uztaisām, lai viņiem tiek vismaz kaut kas – 10 eiro. Bet par 10 eiro nevar izbraukāt Rīgu. Ir daudz organizāciju, diemžēl tās ir diezgan ietekmīgas. Vari iet, skriet, darīt un kaut ko izdomāt, bet, ja pretī ir politiespaidīgas personas, grūti kaut ko pamainīt.
Visiem zināms teiciens, – kas lēni nāk, tas labi nāk. Beidzot izveidots kooperatīvs un šogad atklāts zālāju un starpkultūru sēklu pārstrādes komplekss.
– Esam sākuši darbību un tagad diezgan strikti mainām spēles noteikumus par labu lauksaimniekiem. Augsnes ir sliktas. Kā jau minēju, bez lieliem ieguldījumiem kviešus nav iespējams izaudzēt, bet ir variants audzēt zālājus, velnauzu, vīķus. Savukārt zālājus nav iespējams izkaltēt bez pareizās kalts, tieši tādēļ tā bija vajadzīga. Dotajā brīdī Eiropas zaļais kurss pieprasa starpkultūru sēšanu, grāvmalu appļaušanu un zaļināšanu, ceļu apsēšanu. Tam vajadzīga sēkla, kuru šobrīd 90--95% valstī ieved. Tagad tas viss ir iespējams. “Kotiņiem” jau ir 500--700 ha zālāju, vēl daži kooperatīva biedri zālāju sēj.
Tālāk vajag tikai attīstīties?
– Jā, rādīt piemēru un iet uz priekšu. Mums ir daudz mazo saimniecību, kuras apsaimnieko no 10 līdz 50 ha zemes. Šie cilvēki strādā valsts darbā – pašvaldībā, robežsardzē vai skolā. Pēc darba viņi atnāk mājās un turpina strādāt savā saimniecībā. Bet matemātika ir vienkārša, – ja nav 250 ha zemes, ar lauksaimniecību praktiski neko nevar nopelnīt. Savukārt, audzējot zālāju, mums noslēgti līgumi, ka par āboliņa sēklu maksā, piemēram, 2,50–2,90 eiro kilogramā. Tātad tonna maksā 2,5 tūkstošus. Ir starpība, ko audzēt! Tagad mums ir kalte, tādēļ uzdevums ar savu piemēru parādīt, ka varam audzēt un kaltēt. Tā ir iespēja nopelnīt lauksaimniekiem, tostarp mazajiem.
Šobrīd uz robežas ar Krievijas kaimiņu ceļ žogu, bet vai tikpat būtiski nebūtu arī celt uzņēmēju mūri?
– Dzīvojam, strādājam pierobežā un šobrīd nesaprotam, ko no mums grib. Vai vēlas panākt, ka te ir tukšs un potenciālais kara lauks, vai tomēr apdzīvota vieta, kurā strādā uzņēmēji?! Kaut kādu finansējumu Eiropa iedod, bet no valsts nejūtam, ka būtu stratēģiskie projekti un kādas garantijas. Ar vienu roku tā kā dod, ar otru sola palīdzēt. Bet beigās nekā nav. Tie ir lieli izaicinājumi ne tikai mums, bet arī privātajiem mazajiem biznesiem. Kam banka naudu dod? Nevienam. Politiķiem, neskatoties uz valsts noslēpumu, būtu skaidri jāpasaka, pierobežu attīstām vai nē.
Latgale tiek uzskatīta par ekonomiski atpalikušāku reģionu, bet Jūsu saimniecība joprojām aug un attīstās. Kur ir tā veiksmes atslēga?
– Veiksmes atslēga ir pārstrāde un inovācijas. Ja mēs būtu turpinājuši sēt rapsi, kas nepārziemo un par ko apdrošinātāji krata ar pirkstu, piedraudot, ka vairāk neapdrošinās, jo rapsis nepārziemo, nekas nenotiktu. Matemātika neiet kopā, tāpēc jāmainās un jāiet laikam līdzi. Tas neļauj atslābt pašiem.
Kas ir pierobežā dzīvojošo cilvēku spēka avots un cik droši te var justies?
– Sevi mierinām, – ja kaut kas sākas, droni vai raķetes mēģinās tikt līdz Rīgai, mēs viņiem te neesam vajadzīgi. Mūsu reāls drauds ir tanki un iebrucēju masa. Protams, pēc kara uzsākšanās Ukrainā bijām bažīgi un šķita, ka tas viss ir tepat, tepat blakus. Bet nu jau mazliet aprasts ar šo situāciju. Taču, ja runājam par spēka avotu cilvēkiem pierobežā, tas ir strāšnijs (aut. – spēcīgs, no latgaliešu val.) patriotisms. To spriežu pēc sevis. Man patīk sava vieta, kur ir tēva pagalms, te viss ir savs. Pēc vidusskolas mazliet pamēģināju pabūt Anglijā un sapratu, ka tas nav domāts man. Mēs mīlam savu vietu, savu zemi, savu Latviju. Bet nav jau slikti tikai pie mums – pabrauciet pa jebkuru pierobežu. Visur ir aptuveni līdzīgi, tikai nezin kādēļ lielāku uzsvaru vienmēr liek uz Latgali.
Komentāri