Kopā darīšanas spēks – aktīvās kopienas laukos
Biedrības “Zaļā krūze” organizētajā talkā veido augsto dobi “Zvēru dārzā”
“Zvēru dārzs” Naujenes pagastā atpazīstams pēc meistara Valda Grebeža veidotā simbola ceļa malā – tā ir Kaza, kas aicina iegriezties un apskatīt saimnieku Vinetas Eras un Aitača Era kopto dzīvnieku kolekciju. Svētdien, 20. oktobrī, biedrība “Zaļā krūze” šeit organizēja talku augstās dobes veidošanai pēc permakultūras principiem. Dobe tapa vairāk nekā desmit kvadrātmetru lielā platībā, tajā tika izmantoti pieejamie materiāli, kas saimniecībā bija lieki – kartons, vecs siens, kritušās lapas, ietrūdējuši koka kluči, vasarā nocirsti krūmi.
Biedrība “Zaļā krūze” Augšdaugavas novadā darbojas sesto gadu, rūpējoties par dabas un kultūras mantojumu – ir rīkotas lekcijas un meistarklases, vākti novadpētniecības materiāli. Šogad ar Augšdaugavas novada finansiālu atbalstu biedrība uzņēmusies izveidot Baltkāju pilskalna (Kalkūnes pagasts) digitalizētu attēlu vektorformātā, lai vēlāk to varētu izmantot dažāda veida vizualizācijā, arī papildinātās realitātes projektos.
Biedrības valdes locekle Jolanta Bāra permakultūras dobēs dārzeņus audzē jau desmit gadus, un ir pārliecināta, ka tā ir lieliska, dabai draudzīga, laiku un spēku taupoša iespēja gan aizņemtiem cilvēkiem, gan senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nav būtiska ne pieejamība, ne augsnes kvalitāte – dobi var sagatavot uz smiltīm vai būvgružiem, attālās un nepiebraucamās vietās. Tāpat tā ir iespēja utilizēt bioloģiski noārdāmos atkritumus – lapas, zarus, sienu, niedres to rašanās vietā, netērējot resursus un nepiesārņojot vidi ar pārvadāšanu uz atkritumu poligoniem. Kas ir permakultūra? No angļu valodas "permanent culture/agriculture" – ilgtspējīga/vieda saimniekošana. Tās pirmais solis – gudri izmantot visu, kas pieejams paša saimniecībā.
Visās pašvaldībās atkritumu apsaimniekotājiem nākas risināt biodegradējamo atkritumu apsaimniekošanas problēmu, bet lauku vidē ir daudz biomasas no apsaimniekotām teritorijām, ko īsti nav kur likt. Tās ir niedres, zāle un siens, krūmi. Kultūraugu audzēšana augstajās dobēs kopienu dārzos var būt iespēja, kā “nošaut divus zaķus” -- lētāk tikt galā ar atkritumiem, tos nededzinot un nepārvadājot, un ietaupot līdzekļus mēslojumu iegādei dārziem un parkiem.
Talkas dalībnieki bija sabraukuši no Sēlijas un Latgales, atnākuši arī kaimiņi. Visi, tēju dzerot, noklausījās īsu stāstījumu par dobes veidošanas principiem un ķērās pie darba – izvēlētajai dobes vietai, kur slējās zaru kaudze, izveidoja formu ar kartona klājumu zāles ierobežošanai, to nostiprināja ar baļķēniem, zarus sagrieza sīkāk un piebradāja, virsu noklāja ar sienu, lapām un “Zvēru dārza” dzīvnieku pakaišiem. Dobe tagad ir gatava ziemas sezonai, kad tā piemirks, saplaks un trūdēs, bet saimnieki to varēs papildināt pakāpeniski ar jauniem organiska materiāla slāņiem – kompostu, mēsliem, pavasarī ar zaļo masu.
“Zvēru dārza” saimniece Vineta Era ir ļoti priecīga par padarīto darbu. Viņa stāsta, ka ikdiena ir ļoti noslogota, rūpējoties par daudzajiem dzīvniekiem – apmeklētāji šeit var apskatīt dažādas vistu un pīļu šķirnes, pērļvistiņas, kazas, ir visvisādi truši -- no pundurtrusīšiem līdz drukniem auntrušiem. Tādēļ liels paldies visiem talciniekiem – Arnitai un Andrim Ķerubiniem, Regīnai Bulei, Sergejam Lutinskim, Jolantai Bārai, Andrejam Pudānam un Ludmilai Sergejevai! Gaidīsim pavasari un audzēsim ķirbjus un kabačus mūsu saimei!
Īsi par pamatprincipiem jeb instrukcija:
- dobe plānojama daudziem gadiem, to papildina sezonas beigās vai sākumā;
- dobe bez augiem nav diezko skaista, tāpēc to plāno kaut kur dārza piemalē vai arī veido to skaistā kastē ar koka maliņām;
- velēnu var noņemt un drusku iedziļināt, bet var arī vienkārši zālē nospraust dobes robežas sev ērtā formā;
- dobe principā ir kaudze, tādēļ vietas vajag samērā daudz -- pārāk maza un šaura dobe apkritīs vai noslīdēs;
- pildot dobi, apakšā liek rupjo frakciju -– visu, kas apzāģēts no augļu kokiem, ogulājiem, ceļmalas krūmiem, koku zarus, galotnes. Labi iesākt dobi rudenī vai agri pavasarī, kad kopjam dārzu vai stādījumus. Vēlāk likt lielos kokus nav īsti ērti un tie gana nepiemirks, tāpēc labāk iekrāt rupjo frakciju un salikt dāsni apakšā;
- tālāk liek krietnu kārtu “brūnās” frakcijas – nevajadzīgs siens, sausas niedres, rudens lapas, pakaiši, mēsli. Nākošā ir “zaļā” frakcija, ko var likt jau pavasarī – pļauta zāle, ravētas nezāles;
- gaidīt. Var pabradāt pa virsu, lai saplok un sasēžas. Ja atrodas vēl kas pievienojams;
- liek virsū. Neko nepārrok un necilā;
- stādīšana – nolīdzina virsu, izdomā, ko stādīt. Vislabāk augs ķirbjaugi un citi siltummīļi -- kabacis, patisons, ķirbis, gurķis. Lielajiem augiem ierok virsmā individuālas bedrītes, katrā pāris lāpstas zemes vai komposta, kurā ieliek sēklu. Gurķiem izveido zemes vadziņu. Zemi vajag tikai, lai stādiņam ir kur izveidot sakņu sistēmu;
- kopšana – laista tikai pašus stādus, ja ļoti sauss, izravē nezāles, to nebūs daudz.
Jolantas Bāras teksts un foto
Komentāri