Kas ir Raitis Timma, noteikti zina ikviens, kurš kaut nedaudz interesējas par basketbolu vai ir ar to saistīts. Viņš ir viens no zināmākajiem bērnu treneriem Latvijā, kurš izaudzinājis daudzus lieliskus basketbolistus, tostarp arī savus dēlus. Pašlaik Raitis Timma turpina savu darbu Krāslavā, kā arī sadarbībā ar Daugavpils klubiem attīsta vīriešu basketbolu Latgalē. Par savu dzīvi un sapņiem R. Timma pastāstīja laikraksta “Latgales Laiks” reportierei.
-- Raiti, kā sākās jūsu basketbolista karjera?
– Tā sākās pirms aptuveni 51--52 gadiem Gulbenē. Mana mamma gribēja, lai es spēlēju basketbolu. Viņai ļoti patika šis sporta veids, atšķirībā no tēva, tāpēc mēs ar viņu visu mūžu cīnījāmies basketbola dēļ. Arī man sākumā nebija nekādas pretestības mammas vēlmei, man patika basketbols un es to spēlēju ar prieku. Kad mācījos, šķiet, trešajā klasē, nokļuvu pie ļoti laba trenera Jura Batčera. Jāpiebilst, ka es biju vienīgais savā klasē, kas spēlēja basketbolu, paralēlklasēs bija arī citi, bet manā klasē -- tikai es viens. Atceros, kā visu laiku brīnījos -- kāpēc mani klasesbiedri negrib spēlēt basketbolu, tas taču ir tik forši? Toreiz nespēju pat iedomāties, ka saistīšu savu dzīvi tieši ar šo sporta veidu.
– Ko esat sasniedzis kā sportists?
-- Nevaru teikt, ka man bija izcili rezultāti, jaunākajā grupā mēs bijām Latvijas čempioni. Mūsu studentu komanda spēlēja aptuveni tādā pašā līmenī, es tad studēju toreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Patiesībā es mācījos trīs augstskolās, bet absolvēju tikai vienu un ieguvu trenera specialitāti.
-- Kāpēc izlēmāt kļūt par treneri?
– Tolaik mūsu ģimenē piedzima pirmais bērns -- Jānis. Mēs tad dzīvojām Gulbenes nomalē. Es nodomāju, ka man aug puisis, kurš varētu kļūt par lielisku basketbolistu. Es iekārtojos vēl vienā darbā, tolaik strādāju par galdnieku, bet iestājos sporta skolā, vienlaikus strādājot par basketbola treneri Lizumā, Gulbenes novadā.
– Kā jūs nokļuvāt Krāslavā?
-- Atbraucu ciemos pie sava kursa biedra Krāslavā, mēs toreiz parunājām ar Valēriju Ļaksu, kurš teica, ka jābrauc pie viņiem, jo Krāslavā basketbola nav. Es toreiz pateicu „labi” un aizmirsu par to. Pēc kāda laika viņš man piezvanīja un teica, ka viss sarunāts, būs kur dzīvot, ir jābrauc. Un mēs ieradāmies nedēļas laikā. Man tolaik bija 28 gadi. Šogad decembrī apritēs 30 gadi, kopš kļuvu par latgalieti, krāslavieti.
– Vai Krāslavā bija sarežģīti attīstīt basketbolu?
-- Nē, tas nepavisam nebija sarežģīti. Galvenās grūtības, ar kurām saskāros pirmajos trīs mēnešos, bija krievu valoda (smejas). Pirms tam es desmit gadus šajā valodā nebiju runājis vispār, tikai reizēm dzirdēju to televīzijas raidījumos. Un, protams, man bija valodas problēmas. Turklāt Krāslavā tolaik visi runāja galvenokārt krieviski. Es nevarēju normāli aiziet uz veikalu, mani nesaprata. Arī ne visi audzēkņi sākumā saprata latviski. Taču jāteic, ka valodas problēmu ātri vien atrisināju, taču no paša sākuma visus treniņus vadīju latviešu valodā, un tā turpinās līdz pat šai dienai. Tomēr tagad situācija ir citādāka. Mūsdienās ar valsts valodu tik akūtu problēmu vairs nav, tomēr ir jau pagājuši trīsdesmit gadi.
-- Kā pašlaik Krāslavā sokas ar basketbolu?
-- Mums aug lieliski jaunie spēlētāji. Labākie puiši jau otro sezonu spēlē Daugavpils Sporta skolas komandā. Pirms pagājušās sezonas sākuma mani uzaicināja uz sapulci, pastāstīja, ka Daugavpilī vīriešu komandu trenēs Latvijā pazīstamais treneris Guntis Endzels, kurš strādā ar pieaugušajiem sportistiem. Un tad nolēmām, ka varētu izveidot vienu komandu, kas spēlēs Reģionālajā līgā. Guntis strādā ar pieaugušajiem un var daudz ko dot maniem audzēkņiem, bet es esmu bērnu treneris, kurš audzina maiņu. Tāpēc esmu otrais treneris. Tā mēs Latgalē sākām attīstīt basketbolu, viens otru papildinot. Un rezultāti nebija ilgi jāgaida. Jaunais krāslavietis Lauris Pļavenieks pagājušajā sezonā mūsu komandā demonstrēja lielisku sniegumu, un šosezon viņš saņēma uzaicinājumu spēlēt vienā no Spānijas klubiem, kur turpina pilnveidoties un veidot savu sportista karjeru. Arī pārējie jaunie basketbolisti ir ievērojami uzlabojuši savu spēli.
Turpinu trenēt bērnus Krāslavā. Šo to esmu pasmēlies no Gunta un iekļāvis savā treniņu procesā. Varu teikt, ka aug lieliska basketbolistu maiņa. Daži no viņiem pēc kādiem trīs gadiem parādīs sevi kā laba līmeņa basketbolistus. Starp citu, izņemot Lauri, ir vēl viens Krāslavas basketbolists, kurš pašlaik spēlē ārzemēs. Konstantīns Kozlovskis Daugavpils komandā nespēlēja, bet es ceru, ka, atgriežoties no Itālijas, arī viņš varēs spēlēt šeit.
– Vai basketbols Krāslavā ir ļoti populārs?
-- Jā, tāpat kā citi sporta veidi. Mums to ir daudz. Basketbols un futbols ir ļoti populārs, un šiem puišiem ir liela konkurence. Tiesa, tagad bērnu nav tik daudz kā pirms 30 gadiem, vismaz uz pusi mazāk. Tāpēc esam spiesti cīnīties par katru bērnu. Ja Rīgā ir iespēja pateikt bērnam, ka viņam nav piemērots kāds sporta veids, lai izmēģina savus spēkus citā, mēs to nevaram atļauties. Mēs trenējam visus jebkura vecuma bērnus. Pie manis no futbola atnāca piecpadsmitgadīgi zēni. Es pieņēmu, bet strādāt ar viņiem jau ir grūtāk.
-- Kāds ir jūsu viedoklis par „Daugavpils basketbola” vadības lēmumu spēlēt tikai pašu -- daugavpiliešu un krāslaviešu -- spēkiem, neiesaistot ārzemniekus?
-- Patiesībā mēs arī spēlējām tikai pašu spēkiem, dodot iespēju saviem spēlētājiem attīstīties. Protams, ir grūtības atsevišķās pozīcijās, piemēram, pietrūkst tāda spēlētāja kā Lauris (viņa vieta joprojām ir brīva). Tomēr spēlēt tikai pašu spēkiem nekādā gadījumā nav slikts variants. Mēs saviem puišiem dodam iespēju sevi parādīt, viņi gūst nepieciešamo spēļu pieredzi, tas ir svarīgi. Un puiši cenšas, cīnās. Protams, viņi pieļauj kļūdas, bet tāda ir dzīve, bez kļūdām neiztikt.
-- Par ko jūs sapņojat?
– Lai viss būtu kārtībā, arī maniem bērniem, -- man viņi ir četri. Nav tikai Jānis Timma. Ir arī Rinalds Timma, kurš arī ir basketbolists un pašlaik spēlē Igaunijā. Viņam vēl tikai 21 gads. Viena no meitām ir zinātņu doktore, bet otra meita drīz absolvēs augstskolu. Arī viņa jau strādā, ir savs dzīvoklis Rīgā. Visi mani bērni jau ir pieauguši. Un es ļoti vēlos, lai maniem bērniem klātos labi.
Vēl es sapņoju par savu hobiju – galdniecību. Vēlos iegādāties modernu aprīkojumu, iekārtot savu darbnīcu un brīvajā laikā atcerēties agrākos gadus, jo kādreiz strādāju par galdnieku. Bet tas ir pagaidām, rīt sapnis var mainīties. Varu izdomāt kaut ko citu.
Es vēlos, lai manu audzēkņu sapņi piepildās, lai viņiem izdodas pierādīt sevi, un ne obligāti basketbolā. Basketbols ir tikai spēle, bet dzīve ir pavisam kas cits. Un lai viņiem viss izdodas pieaugušo dzīvē. Lai kāds gūst panākumus biznesā, kāds -- sportā, kāds -- radošā darbā. Lai mūsu vēlmes piepildās!
– Paldies par interesanto sarunu.
Raitis Timma pateicās Krāslavas novada domei un tās priekšsēdētājam Gunāram Upeniekam par pastāvīgo atbalstu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Raitis Timma pameta Vidzemi, lai kļūtu par latgalieti" saturu atbild ''Latgales Laiks'".
Komentāri