Vide, kas pati diktē savus noteikumus
Bernātu Sīpolos saimnieko tā, lai acīm un sirdij tīkami un kā saka priekšā pati piejūras vide
Aisma Orupe
Bernātu Sīpoli Nīcas pusē nu jau gandrīz pusgadsimtu pieder Vecvagaru ģimenei. Iekoptā teritorija nav daiļdārzs, bet “brīvais kritiens”, - tā savu īpašumu raksturo dzejnieks un uzņēmējs Visvaldis Vecvagars. Mājas un sētas iekārtojumā viņš devis priekšroku dabiskiem materiāliem - kokam un akmenim. Te nav plastmasas pat ne puķupodu izskatā. Četros hektāros aug daudz dažādu zaļumu, ir divi dīķi, kur ir vieta putniem un citai dzīvai radībai. Savu piesitienu dod arī mākslinieciskie akcenti.
Omes dāvana mazdēlam
Stāsts sākas ar to, ka Visvalža tēva māte – Sīpolu Anna, raugoties uz mazdēla vētraino dzīvesveidu pilsētā, 1981. gadā uzdāvināja viņam zemi ar zvejnieku būdiņu, sakot – “varbūt privātīpašums vedīs tevi pie prāta”. Viņš pasmīn, ka patiesībā jau sieva esot tā, kas vedot viņu pie prāta. Visvaldis rāda fotogrāfijas, lai redzētu, kā te izskatījās sākumā. Maza būdiņa un četri vītoli. 80. gados neko daudz darīt nevarēja, jo, kā ironizē mājas saimnieks, – tolaik latvietim strādāt bija aizliegts. Un ko gan tu daudz izvērsīsies, ja zeme bija vien 0,2 hektāri.
Kad pagājušā gadsimta 90. gados bija jāizvēlas ko darīt – vai nu saņemt kaut kādus santīmus vai veidot savu biznesu, tika nolemts par labu otram scenārijam. Tā virzienu pateica priekšā paši Bernāti. Savulaik Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste, viesojoties šajā pusē, vietējās dabas un svaigā gaisa apburts, iesaucies, ka te jābūt kūrortam. Par godu šim notikumam pat izveidota piemiņas vieta Bernātu dabas parka augstajā kāpā. Lielās ieceres tikai daļēji izdevās īstenot, un padomju vara tam visam pielika treknu punktu – uzceltās vasarnīcas pārtapa par krievu robežsardzes cūku kūtīm vai minerālmēslu novietnēm. Tikai pēc teju pusgadsimta tūrisms ieguva jaunu elpu, un to palīdzēja attīstīt arī Vecvagaru ģimene. Iespējams, ka pirmie Kurzemē.
Jau sākotnēji Visvaldis un viņa sieva Ņina vienojušies, ka Sīpolos būs mierīgais lauku tūrisms. Pirmkārt, pie katras viesu mājiņas (šobrīd to ir piecas) vedīs savs piebraucamais ceļš, otrkārt, būvniecībā un apkārtnes iekārtošanā pamatā tiks izmantots dabiskais materiāls – Otaņķu akmens, melnzeme un koks, teic Visvaldis. No viesmīlības iegūtos līdzekļus lielā mērā ieguldījuši bērnu izglītībā ar domu, ka viņi investēs, ja ne Bernātos, tad citviet Latvijā. Prieks, ka tas ir izdevies, jo meitai Bernātos pieder restorāns, dēlam brīvdienu mājas tepat blakus. Nu ir laiks mazbērnus piesaistīt Sīpoliem. Un tas tiekot darīts, izmantojot “dažādus šova elementus”. Piemēram, vienai mazmeitai ierādīta pļava suņu sacensībām, otrai – rododendru dārzs, ar mazāko mazmeitu ejot uz jūru, kur tad tiek likti lietā savi spēles elementi.
Dzirnakmeņu kolekcija
Lai redzētu pārvērtības, kas te notikušas, Visvaldis aicina aplūkot savu saimniecību, norādot, ka vide šeit ir skarba un tā pati diktē savus noteikumus. Tādā plastmasas puķupodiem vai citiem sintētiskiem krāmiem nav vieta. Te iederas no akmens masas, dzelzs, koka darinātas lietas. Sīpoli var lepoties ar savu iespaidīgo dzirnakmeņu kolekciju. Pats saimnieks gan neizpauž, cik to te ir nogruntējušies, bet vairāki simti noteikti ir. Pirmie šeit parādījās 90. gados. Kā tas notika? Reiz par naktsmītni Sīpolus izvēlējās “latvju bāleliņi”, kas autobusā bija sapakojuši mazos dzirnakmeņus, lai vestu uz Nīderlandi, jo tur “tajos plastmasas gulbju dārziņos liela vērtība bija šādiem dzirnakmeņiem”. Tobrīd, to uzzinot, Visvaldī atmodās latvietis, un viņš nolēma, ka tos nopirks. Pie brokastu galda nolicis naudas paciņu ar vārdiem – lai nu paliek šoruden… Nu viņam ir iekārtotas divas burtnīciņas – vienā fiksēts, no kurienes ir dzirnakmeņi, otrā – to dzīves stāsti.
Visvaldis uzsver - lai sāktu te saimniekot, nācās pamatīgi atrotīt piedurknes. No sākotnējā zemes pleķīša, Latvijai atgūstot neatkarību, palēnām paplašinājušies līdz četriem hektāriem. Nu nākas atzīt, ka tos saviem spēkiem ir grūti, kā teiktu kurzemnieki, – apgalēt jeb pievarēt. Jāpieaicina kāds palīgs no vietējiem ļaudīm. Taču tos te nav viegli atrast, jo pirmais teikums, kad tāds ierodas, ir : – Visvaldi, ielej. Kad prasot – cik, atbild – 100 gramus. Tad nu ielejot visus 200 gramus un atsakoties no tāda palīga.
Runājot par alkoholu, 90. gados tas Sīpolos platā straumē plūdis, jo te bieži svinētas kāzas. Nopirkuši pat speciālu ķerru, ar kuru palīdzību grādīgo dzērienu pievarētos nogādāt uz gultu, jo tie nereti par atpūtas vietu izvēlējušies ceļu, kas iet garām viesu namam. Ciemojušies tolaik arī tādi ļaudis, kas ieguvuši līdzekļus ar “jumta jeb reketa pakalpojumiem”. Par laimi, tā kā viesu namu tolaik Nīcas pusē nebija daudz, tad viņi te ieradušies atpūsties un maksājuši naudu, nevis atņēmuši to Vecvagariem.
Liepu aleja un sēru bērzs
Sīpolos ir arī mainīts reljefs. Ne jau lai postītu un iegribas dēļ – to paguva izdarīt padomju laikā buldozeri, kas te nolīdzināja dabiskās kāpas, jo, lūk, bija partijas uzdevums Bernātos audzēt rudzus. Nekas no tā neizdevās, rudzi te augt negribēja, bet vide tika pārvērsta par tuksnesi. Tad nu nācies pašiem radīt kāpas. Lai nebūtu tikai akmeņi un priedes (tās, te, protams, ir vesels mežiņš), daudz koku, krūmu un puķu ticis stādīts no jauna. Lai liesajā smiltī kas augtu, nācies to uzlabot ne ar vienu vien melnzemes kravu. Šis un tas tapis pēc “pasūtījuma”, piemēram, aktieris un kaimiņš Edgars Pujāts pasūtījis māksliniecisku vides objektu - glāžu turētāju, lai dziedot nav tā jātur rokā. Igauņu draugam un spalvas brālim par prieku iestādīts sēru bērzs, atsaucoties uz igauņu autora Paula Ērika Rummo dzejas rindām: “Nāc vienmēr pie maniem priekiem gar maniem sēru bērziem.” Drauga ciemošanās reizē sēžot zem tā un baudot vīnu. Savukārt liepu aleja izveidota par godu sievai, kura dzimusi Lietuvā. No izsūtīšanas draudiem bēgot, ar ģimeni nonākusi Latvijā un ik pa laikam ar nostalģiju atcerējusies skaisto liepu gatvi dzimtajā pusmuižiņā. Tad nu nolēmis, ka tāda būs arī Sīpolos. Aizbraucis uz sievas dzimto vietu, nomērījis, cik gara un plata tā aleja ir. Ar mīlestību iestādījis kokus, kas nu vareni zaļo un priecē acis gan sievai, gan viesiem.
Stāstot un rādot gadu gaitā iekopto vietu, Visvaldis iesmīn, ka reiz slavena ainavu arhitekte, kas atbraukusi ar tūristu grupu, kritizējusi te redzamo, sakot – tagad es jums parādīšu, kā nekad nevajag veidot ainavu, proti, te nav ievērotas krāsu un augu proporcijas un citas daiļdārziem būtiskas nianses. “Bet es nekad neesmu vēlējies radīt daiļdārzu, jo tad tam jāpieiet profesionāli. Varu teikt, ka šeit redzams mans brīvais kritiens,” saka Visvaldis, piebilstot, ka šobrīd, kad gadu ir padaudz un naudas pelnīšana nav tik aktuāla, pret to, kas te apkārt, izturoties vēl relaksētāk un filozofiskāk. Raugoties uz pasaulē notiekošo, arvien vairāk nonākot pie atziņas, kas iekodēta vienā no viņa instalācijām, kuras nosaukums ir Pēdējā jūra. Kāpēc tāds nosaukums? Latviešu zēni, sākot jau no iestāšanās Eiropas Savienībā, par Eiropas naudu sagrieza zvejas kuģus metāllūžņos, pāri palika tikai bojas. Visvaldis sapratis, ka vismaz tās jāglābj, jo zvejnieki, mazliet iedzēruši, ņēmās tās dauzīt. Vai zinot, ka boju, ko, starp citu, ražoja Iļģuciemā, cena bija atkarīga no to krāsas? Krāsainās maksāja dārgāk, it īpaši dārgas bija melnās (tās uz tīklu fona stipri izcēlās, un Kurzemes zvejniekiem patika palepoties ar to).
Biedrība un viedais ciems
Mākslinieciski akcenti arī ir tie, kas rada savu noskaņu. Piemēram, tēlnieka Andra Garokalna veidota bite, ko gan mazdēls izbrāķējis, jo nemaz pēc tādas neizskatoties. Ir arī no metāla izgatavots zalktis, akmens Faberžē ola, priekšteču lietotas ragavas. Lai gan liels senlietu krājējs Visvaldis nav, tomēr šis un tas no tiem ir arī Sīpolos – tostarp vēsturiskie zīmogu cirvīši. Kur tad vēl koktēlnieka Jāņa Žīmanta izteiksmīgie darbi, kas skatāmi zem nojumes. Var arī to saukt par ilgtspējīgu pieeju, jo veci darbarīki sintēzē ar jauniem koka tēliem ir pārtapuši mākslas darbos. Tā dakšas kātā iedzīvināts kaķa tēls, kas pēc nomidža staipās. Vai āmura galva, uz kuras divi tēli, apmainījušies maskām, spoguļojas viens pret otru. Savukārt Pirmā pasaules kara sapieru cirvītis nes divdūjiņas, kas ir ne tikai streļķu, bet arī viena no Visvalža iecienītākajām dziesmām.
Tāpat šo vietu atsvaidzina dažādi kultūras pasākumi. Viens no tiem ir nakts koncerti, kuros dzied Imanta Kalniņa dziesmas. Tās dažkārt izpilda jau minētais kaimiņš Edgars Pujāts. Izgaismo šo sarīkojumu gaismekļi, kas atspīd stikla bojās, prožektori malkas grēdā rada sajūtu, ka notiek jāņtārpiņu uzbrukums (kā atsauce uz Imanta Ziedoņa dzejas krājumu Taureņu uzbrukums), - tā poētiski notiekošo apraksta pats saimnieks.
Taču īpašs lepnums ir biedrības Mēs Bernātiem paveiktais, liekot uzsvaru uz cilvēka mijiedarbību ar dabu, kas ir lielākā šīs puses vērtība (Bernātu dabas parks ar septiņām dabas takām). Aktīvu ļaužu kopiena tika izveidota 2016. gadā un 2022. gadā ieguva viedā ciema zīmolu. Ir izveidots un izdots Bernātu žurnāls – Latvijā pirmais tāds maza ciemata spēkiem paveikts, palepojas Visvaldis, norādot, ka vienā no numuriem izdevies pat nointervēt Vairu Vīķi-Freibergu. Un kur tad vēl vietējo aktīvistu veidotā autobusu pietura Eglītes ar pastkastēm, kas piestiprinātas pie bāra letes un kurās uz Ziemassvētkiem tiek mesti apsveikumi un vēstules, soliņu un eglītēm. Un to rotā zīmīgs uzraksts: - Laiks apsēsties, lai kopā runātu, darītu un būtu. Tā nav tikai pietura, bet arī sapulcēšanās vieta, piemēram, 18. novembrī, kad tiek svinēta mūsu valsts dzimšanas diena. “It kā ampelēšanās, bet vienlaikus liela nopietnība,” pēc nelielas pauzes bilst Visvaldis, un to var attiecināt uz to, kas notiek Sīpolos.
Komentāri