Mēs gribam cerēt, ka kaut ko panāksim

„...Neviens nav skaitījis, cik cilvēku pirms laika aizgājuši pie debesu Tēva tikai tāpēc, ka reformu jūklī nav varējuši tikt pie daktera vai pie īstajām zālēm...Diemžēl, V.Krištopānam bija taisnība – Latvija ir muļķu zeme. Jo mēs izmirstot atkal un atkal iestājamies par bagātniekiem, par lielkapitāla partijām. Ideoloģija, skaļie patriotiskie saukļi mums ir dārgāki par mūsu pašu, mūsu bērnu, mūsu veco ļaužu veselību un dzīvību...Mēs sajūsmināmies par tēvzemiešu stingro stāju latvietības aizstāvībā gan šeit, gan Briselē. Un negribam zināt, ka tēvzemiešu veselības ministri, iztērējot Pasaules bankas kredīti miljonus, noreformēja mūsu medicīnu līdz klīniskai nāvei. Tagad oranžie uzsāk reformas reformu. Nu jau par mūsu naudu...Cik daudziem Latvijas ārstiem šī reforma salauzīs dzīvi? Cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem reformu reforma atņems dzīvību? ...Bet kungiem nav laika par to domāt. Patriotisku saukļu aizsegā viņi plēšas ap portfeļiem un amatiem, kuri viņu personīgai kabatai dod simtus tūkstošus latu un apziņu: cik labi dzīvot muļķu zemē – Latvijā”. No Māras Nizinskas raksta „Muļķu zemes slimnieka pārdomas” , Rēzeknes Vēstis - „ES nosaka labiekārtot telpas dzīvniekiem, un mūsu ierēdņi pat pārcentās, norādot zemniekiem... Tagad Labklājības ministrijā top cilvēku labturības plāns jeb Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai....Bet kā var runāt par...problēmām, ja plānā pamatnostādnes maskētas ar vidējiem rādītājiem: vidējā pensija, vidējā darba alga, vidējā maksa par dzīvokļi. Nabagiem pieskaitīt klāt bagātnieku un miljonāru ienākumus un runāt par nodrošinātības līmeni ir amorāli.” No Klementija Rancāna raksta „Labturība cūkām, ne cilvēkiem”. 04.06.2004., RB

Raksts tenku līmenī.