Saimnieki palika bez mājas, taču nezaudē cerības

Gleznainā Dagdas ezera krastā uzkalniņā stāv vientuļš celtnieku vagoniņš. Par dzīvību tajā liecina viegli dūmojošs skurstenis. Taču pienākot tuvāk, nomaļus no vagoniņa redz arī no dēļiem sanaglotas vienkāršas saimniecības ēkas, kuras apsargā trīs uzticami suņi. Šķūņa priekšā rosās saimnieks Imants Mileiko, kurš no kaudzes krauj šķūnī sienu, bet viņam pakaļ kā uzticami šuneļi staigā divas kaziņas, kuras saimnieki iesaukuši par „kisām”. Apkārt sētai brīvi klaiņo zirgs Ļusiks, kuru saimnieki atveduši no Ludzas. Nopētījis svešinieci un ātri vien zaudējis interesi, Ļusiks dodas tālāk. Saimniece Broņislava, pieturot nikno suni, aicina mani mājā, pareizāk sakot, vagoniņā, kas saimniekiem kalpo par māju jau vairāk nekā desmit gadus. Divas vecas gultas, mazs galdiņš un pašu sanagloti plaukti, kur glabājas visa iedzīve, ir saimnieku vienīgās mēbeles. Blakus dūmojošajai krāsniņai uz sienas karājas trīs nodīrātas sesku ādas. Tos saimnieki notvēruši vistu kūtī.