Reiz bija Rižskaja un Ļeņina, bet tagad ir Rīgas iela

Neliela miegainība pēc divu stundu ilgā brauciena, ko momentā pārtrauc prieks par atkalbūšanu šeit, tik ļoti iemīļotajā Lielpilsētā... Ļaužu drūzma, brūnie kastaņi, kas gluži kā speciāli izkaisīti pa bruģaino, tolaik šķietami vienīgo Daugavpils ielu; mammas skubinājums pasteigties, nodzeltējušās kļavas lapas tik lielajos un kuplajos kokos, mājās nopirktā ciemakukuļa - medus kūkas un baranku - smarža vecmāmiņas somā, uz soliņiem ielas malās sēdošie cilvēki, ceļamkrāns netālu no radinieku dzīvesvietas, daudzie veikali un vēl citas neskaitāmas detaļas, kas manā atmiņā šobrīd vairs nav rodamas, - tas viss pozitīvu sajūtu veidā kņudēja manā desmit vai vienpadsmitgadīga bērna apziņā toreiz, sen... tikpat kā sapnī, kad vienā no kārtējām sestdienām, kopā ar savējiem izkāpusi no vilciena, braši soļoju pa lielo gājēju ielu un tvēru Daugavpils burvību, kustību, sauli, smaidus un mirkļus... Patīkamas izjūtas mani pārņēma toreiz, kad, izgājusi no stacijas, ieraudzīju bezgalīgi garo Rīgas ielu.