Okupants bebrs kļūst par saimnieku

Visapkārt bebri un gāžas koki Bebram it kā nav ne vainas – čakls, ar labu kažoku un pat gaļu, kuru gardēži lieto pārtikā. Arī tikšanās ar bebru, šķiet, nesola nepatikšanas, kādas varētu sagādāt mežacūka vai lācis. Un kādas viņi ceļ hidrobūves! Taču šajā jomā bebri ir acīmredzami pārcentušies, jo pašlaik lauku apvidū daudzviet redzamas bebru aktīvās darbības sekas – applūduši meži, kas iet bojā pārliekā slapjuma dēļ, aizšķērsoti meliorācijas grāvji ar daudzpakāpju ūdens noteces sistēmu, gluži kā upes slūžas, mežos ir hektāriem nogāztu koku. Bebru mitekļi nebūt nav noslēpti biežņā, bet ir labi redzami. Tas viss liecina, ka bebrs reizē ar cilvēku kļūst par vides saimnieku. Gandrīz visā Daugavpils rajona Vecsalienas pagasta teritorijā mīt bebri. Piemēram, ejot pa grants ceļu no Tartakas uz pagastu, nav pat jāiegriežas mežiņā, jo bebru darbi redzami it visur: gan pa labi, gan kreisi – aizsprosti, nogāzti koki un krūmi. Daudzi koki ir aizgrauzti un drīz vien nogāzīsies. Bebri tos negāž uzreiz (ja nu uzkrīt virsū!), ļaujot koku nogāzt dabai. Pienāks brīdis, un viegla vēja pūsma koku nogāzīs zemē. Daudzkārt ir dzirdēts, kā gāžas koki. Vienreiz milzīga apse nokrita pāris metru attālumā no manis. Ja nebūtu paspējis pamukt malā, būtu klājies plāni. Tajā vietā atradās visīstākais kokapstrādes uzņēmums, kurā, gluži kā uz konveijera, apses un bērzi tika pakāpeniski apstrādāti. Visa apkārtne applūdusi, bet centrā, gluži kā pils – bebru miteklis. Bebrs vīrieša vietā Vietējās iedzīvotājas, jo īpaši vientuļas sirmgalves, joko: “Saimniecībā noderētu bebrs. Vīrieša vietā – malkas sagatavošanai.” Šāda jokošana nav bez pamata. Dažviet koki nav jāzāģē. Tie guļ zemē un ir gandrīz pilnībā sagatavoti vešanai mājās – atliek tikai atbraukt un iekraut. Daži zemnieki tā arī dara. Šķiet, tas ir vienīgais labums no bebru darbības. Bebri okupējuši mežus un sākuši aktīvu uzbrukumu saimniecībām, īpaši vietās, kur tuvumā atrodas ūdenskrātuves un grāvji. Ja mājas pagalmā ierīkotu ūdenstilpni, iespējams, bebri apmestos arī tur. Kāda paziņa gandrīz noģība, kad, pievakarē strādājot piemājas dārziņā, izdzirdēja spēcīgu plīkšķi ūdenī. Šādā veidā bebrs brīdināja saimnieci neielauzties viņa īpašumā. “Ir nu gan! Kas te ir saimnieks – es vai bebri!” sieviete pauda sašutumu. Noguris cīnīties Bebri ir apbrīnojami strādīgi un organizēti, tāpēc cīnīties ar šiem dzīvniekiem ir gandrīz bezjēdzīgi, pat ar tehnikas palīdzību. Vēl kolhozu laikos buldozerists mēģināja padzīt bebrus no savas zemes ar traktora palīdzību. Taču izjauktie bebru mitekļi nākamajā dienā atkal dižojās vecajā vietā. Vecsalienas pagasta “Stiebriņu” saimnieks Jevgeņijs Prudāns nespēj pieveikt bebrus jau vairākus gadus. Pie viņa dārza melioratori savulaik izraka grāvi, kurā visus šos gadus ieplūda ūdens. Bebri ūdens drenāžas sistēmu izjauca, un tagad grāvis ir līdz malām pilns ar ūdeni, appludina dārzus un pat saimniecības ēkas. Mēģinājumi izjaukt bebru mitekli bija neveiksmīgi. J. Prudāns izjauca aizsprostu, un pa dienu ūdens no grāvja aizplūda, bet nākamās dienas rītā grāvis atkal bija pilns: “Nezinu, ko lai dara. Viņi mani piebeigs. Mēs ar saimnieci dzīvojam bebru okupācijā.” Līdzīgā situācijā atrodas arī cits saimnieks Oļegs Š., pie kura mājas atrodas ezeriņš. Arī šeit bebri ērti iekārtojušies, savairojušies un pašlaik jūtas kā teritorijas saimnieki. Bebru namiņā ezera krastā dzīvo septiņi lieli bebri, kuri sākumā grauza krūmus un sīkos kociņus, bet tagad ne pa jokam ķērušies pie meža. Dzīvnieki uz mežu ieminuši 40–60 metrus garus celiņus, dodas turp gluži kā uz darbu un gāž milzīgus kokus. “Zaudējumi ir milzīgi, taču nekādu līdzekļu cīņai ar bebriem man nav,” saka jaunais saimnieks un jokojot piebilst: “Un ja nu bebriem iepatīkas arī mana koka māja?” Bebri ezeru pārvērtuši par savu mājvietu, pastāvīgi duļķo ūdeni, ko sūknē uz kūti lopu dzirdināšanai. Pavasarī, kad vēl bija plāns ledus, Oļegs, paņēmis mietu, mēģināja bebrus aizbiedēt. Kur nu! Dzīvnieki, uzlauzuši ar galvu ledu, dažu metru attālumā mierīgi vēroja Oļegu un nekustējās ne no vietas. Vēlāk viņi ienira un zem ledus sāka peldēt uz Oļega virzienā. Saimniekam no cīņas nācās atteikties. Nūja pārvērtās skaidās Reiz Silenē, ķerot zivis Riča ezerā, makšķernieks pie pludiņa ieraudzīja bebra purnu. Vīrietis ar makšķerkāta galu pieskārās dzīvnieka galvai. Taču bebram šāda draiskošanās nebija pa prātam. Bebrs izniris un saķēris aiz kājas, pamatīgi savainojot kaulu. Lai nelaimīgais makšķernieks atkal varētu staigāt, nācās ilgstoši ārstēties. Citā situācijā cilvēks izrādījās piesardzīgāks un prātīgāks. Atgriežoties no makšķerēšanas Sventes ezerā, šoferis automašīnas lukturu gaismā uz ceļa ieraudzīja asiņojošu bebru. Apbraukt to nebija iespējams. Katram gadījumam paķēris līdzi nūju, vīrietis mēģināja bebru nostumt no braucamās daļas. Pēkšņi dzīvnieks palēcās gandrīz metra augstumā un ar asti tik spēcīgi iesita pa nūju, ka tā pārvērtās skaidās. Vīrietis nolēma neizaicināt likteni un uz Daugavpili devās pa citu ceļu. Cerība uz medniekiem Kā informēja Dienvidlatgales virsmežniecības medību un ugunsdrošības nodaļas vadītājs Dmitrijs Ļeontjevs, situācija ar bebru izplatību ir sarežģīta un, ja viss tiks atstāts pašplūsmā, tā kļūs vēl draudīgāka. “Medniekus bebri tagad neinteresē. Viņi nevēlas šos dzīvniekus atšaut,” teica D. Ļeontjevs. Bebri, atšķirībā no citiem dzīvniekiem, pašlaik nav modē. Bebru atšaušanu veic tikai 20 procenti mednieku, lai gan to medību sezona ir visgarākā – no 1. augusta līdz 31. martam. Pēc D. Ļeontjeva domām, bebru problēmu var atrisināt tikai mednieki kopā ar to zemju saimniekiem, kurās šie dzīvnieki savairojušies. Zemes īpašniekiem jānoslēdz līgums ar medniekiem, iekļaujot tajā punktu par bebru apkarošanu. Savukārt saimniekiem D. Ļeontjevs iesaka efektīvāko veidu, kā atbrīvoties no bebriem, – likvidēt aizsprostus un šaut bebrus. Šogad mednieki šādi rīkojās Biķernieku pagastā, kur tika nošauti 20 bebri.