Redzot Andrupenē aizcilpojam Salaveci ar dāvanu maisu pāri plecam, kāds nopakaļ uzsauc: „Sveiks, Daini! Vai man dāvana ar būs?”. Šķiet, galvenais kultūras dzīves organizators pagastā Dainis Platacis ir kā radīts šai lomai, kuru pilda jau teju trīsdesmit gadus.
„Kad kaut ko pirmo reizi dari par naudu, atceries uz visu mūžu,” smejas Dainis, stāstot par savu pirmo pieredzi Salaveča lomā. Tas bija 1983. gads, studiju laiks Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā. Kursa biedrs piedāvājis haltūru par 15 rubļiem, un Dainis ar abiem istabas biedriem tūdaļ pieteikušies, bet uzzinot, ka būs jātēlo Salavecis kādā Rīgas skolā, divi uzreiz aizbildinājās ar aizņemtību, tāpēc „laimīgā” loze kritusi Dainim. Tērps bijis pašam jāgādā, un tā izrādījās milzu problēma, jo dažas dienas pirms svētkiem dabūt Salaveča kostīmu nebija iespējams. Izrakņājis tehnikuma tērpu noliktavu, izstaigājis krustām šķērsām visu Rīgu, bet nekā. Nācies likt liekā izdomu - uzvilcis kājās džinsu bikses un ziemas šņorzābakus, mugurā kursabiedra aizdoto puskažoku, bārdu uztaisījis no melnas parūkas, galvā moderna mice ar uzrakstu „Adidas” pa virsu, bet rokās tautiski dūraiņi. Pašam nācis smiekls no sava spoguļattēla, taču skolēni neparasto Salaveci uztvēruši ar sajūsmu. „Tie nav lauku bērni, kas gaida tradicionālo veci ar dāvanu maisu, rīdziniekiem ar savu imidžu biju trāpījis desmitniekā,” stāsta Dainis.
Dainis atzīst, ka vislabākais visā šajā teatrālajā jezgā esot bērnu acis, kuras ar bezgala lielu ticību raugās bārdainajā vīrā, gaidot lielo brīnumu. Pārsvarā tie esot pirmsskolas vecuma mazuļi, kuri vēl tic Salavecītim, kas vēro katru no saviem tālajiem Ziemeļiem un sarūpē dāvanas tikai paklausīgajiem, rātnajiem bērniem.
Skolas vecuma bērni jau ir informēti, kas patiesībā slēpjas aiz bārdas, un gaida tikai dāvanas. Adventes sākumā darba darīšanās Dainis iegriezies pagasta pamatskolā, un kāds skolēns, viņu ieraugot, apjautājies, vai šim jau sarūpējis Ziemassvētku dāvanu. Salaveča tēls ir garantēts arī bez bārdas un kostīma.
Visu rakstu lasiet 30.decembra numurā.
