Kad lielākā daļa sabiedrības ir sagaidījusi līdz galam nokusušo sniegu un cītīgi gaida pirmās sniegpulkstenītes, tad mani pārņem prieks par to, ka no loga vairs nav jānoraugās, kā kārtējais drosminieks ar savu „bļitkotāja” uzparikti mēģina ieskatīties nāvei acīs, jo uz Iecavas upes neesošā ledus var tikai uzpeldēt... Bet iespējams, ka kādam varētu nākties „papriecāties” par cita veida „sniegpulkstenīšiem”.
Slīkšana ir viena no lielākajām mūsdienu sabiedrības problēmām, kuras nopietnību, šķiet, neviens tā īsti neapzinās. Šajā ziemā Latvijā visu laiku nodzīvojām gaidās, kad tad pie mums parādīsies sniegs, turklāt šo savdabīgo laika apstākļu dēļ ceļa satiksmes negadījumi prasīja daudz upuru. Neilgi pēc Jaunā gada valsts pārvalde un sabiedrība kopumā saprata, ka kaut kas nav īsti labi (vidēji trīs bojā gājušie dienā), un sāka reaģēt – veidot kampaņas TV, izglītot savus bērnus par drošu pārvietošanos utt. Taču šai neraksturīgajai ziemai bija arī savs pozitīvais – samērā maz noslīkušo zemledus makšķernieku vai citu ūdenī gala ņemšanas meklētāju. Precīzu šīs ziemas statistiku Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests vēl apkopo, taču sabiedrībā nebija manāms satraukums, ka paralēli ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušajiem būtu arī briesmīgi daudz „zemledus peldētāju”. Protams, pavasaris atnesa arī savus „sniegpulkstenīšus” – cilvēkus, kuri pēc ledus nokušanas parādās ūdens virspusē un kurus kāds atrod.
Tuvojoties vasarai, mani satrauc divas lietas – kvantums odu, kas nebūs paspējuši izsalt, kā arī potenciāli lielais bojā gājušo skaits Latvijas ūdenstilpēs. Noteikti kāds man varētu pavaicāt – kā tu zini, ka tā būs?! Es, protams, to nezinu. Es pieļauju, ka būs gan bojāgājēji, gan bojāpeldētāji. Jo katram sevi cienošam Latvijas ciemam ir arī iecienīta ūdenstilpne, ko vietējie sauc par pludmali. Tās apmeklēšanai vienmēr pastāv konkrēts maršruts – mājas, vietējais veikals (kur iegādāta plastmasene ar kāda putna vārdā nosauktu daudzgrādu alu), pludmale, pēc tam ātrās palīdzības mašīna, tad morgs, kapliča un visbeidzot „mūža mājas koka kastē”. Statistika saka, ka visvairāk noslīkušo ir tā sauktajās „vietējās pludmalēs”. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, ik gadu pasaulē tiek fiksēti apmēram 372 000 nāves gadījumu noslīkstot, no tiem Latvijā gadā noslīkst vidēji 171 cilvēks (pēc VTMEC datiem). Ja paskatās dinamiku, tad noslīkušo skaits pēdējos trijos gados ir tikai pieaudzis – no 157 2012. gadā līdz 194 2014. gadā. Salīdzinot ar ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu, dati ir līdzīgi (2014. gadā 212 cilvēki ir gājuši bojā CSN). Lūk, arī saite uz datiem: http://www.csb.gov.lv/dati/celu-satiksmes-negadijumi-30211.html.
Ko darīt? Nedaudz palasīju publiski pieejamos normatīvos aktus, kas reglamentē attiecības ar peldēšanos. Atradu Ministru kabineta 38. noteikumus „Peldvietas izveidošanas un uzturēšanas kārtība”, kurus 2012. gada 10. janvārī jaunā redakcijā ir apstiprinājusi veselības ministre Ingrīda Circene. Šos noteikumus noteikti ir izlasījis čalis, kuram garšo putna vārdā nosauktās divlitrenes saturs, jo šo noteikumu trešais pielikums skaidri un gaiši definē, kādi ir priekšnosacījumi drošai atpūtai pie ūdens. Taču šo pašu noteikumu 11.7. punkts nosaka, ka peldvietas apsaimniekotājs, ņemot vērā peldvietas noslogojumu, izvērtē nepieciešamību nodrošināt glābšanas dienesta darbību. Vai gadījumā nevajadzētu pavaicāt, ko par šiem noteikumiem domā lielākā daļā Latvijas pašvaldību vadītāji?! Es zinu atbildi – mums nav līdzekļu šādas ekstras izveidošanai. Šajā gadījumā es gribētu pozitīvi paskatīties uz tādām pašvaldībām kā Jelgava, Jūrmala, Rīga, Saulkrasti, kurās līdzekļi glābējiem ir atrasti. Iespējams, ir arī kādas citas manis nenosauktas pašvaldības, kas tur rūpi par drošību uz ūdens.
Bojāpeldētājs mūsdienās nemaz nav tik populārs kā bojāgājējs, jo bojāpeldētājs parasti noslīkst mazapmeklētās pludmalēs, kādu laiku noteikti atrodas zem ūdens un nav pieejams sabiedrības acīm. Turpretī bojāgājējs vai kāds cits CSN bojāgājušais parasti atrodams ceļa malā, kur ir liela sabiedrības plūsma un vesels lērums mobilo reportieru, kuri šo „pozitīvo” karmu ielādē savā viedierīcē. Tāpēc arī laikam kampaņa par bojāpeldētājiem nav tik populāra un mums nav savas PDD (peldēšanās drošības direkcija).
Raksta nobeigumā es gribētu aicināt tos visus, kuriem ir saistoša peldēšanās alkoholisko vai kādu citu apreibinošu vielu ietekmē, padomāt par savām ģimenēm, draugiem un visiem tiem, kam jūs esat svarīgs. Peldēties vajag tādā vietā, kur ir pieejams glābšanas dienests, kurš jums draudzīgi pasitīs uz pleca un ieteiks nedarīt sev pāri. Dārgie vecāki, lūdzu veltiet 100% uzmanību savām atvasēm, ja atrodaties pie ūdens!
Roberts Fūrmanis, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis
