Futbola arbitrs ir visvairāk kritizētā profesija. „Speciālistu” ir daudz, bet tu esi viens. Aiz šķietamā viegluma, ar kādu tiesnesis novicina karodziņu vai izņem no kabatas dzelteno kartīti, slēpjas saspringts darbs. Lai arī kāds lēmums tiks pieņemts, vienmēr būs kāds, kas to apšaubīs. Šajā šķietamajā vīriešu pasaulē jau septīto gadu darbojas pēc izskata trausla meitene – muitas vecākā inspektore ar ķīmijas inženiera tehnologa diplomu, trīsgadīgā Artjoma māmiņa Jeļena Jermolajeva.
Skolas gados Jeļena aktīvi nodarbojās ar triatlonu. Kaut arī tēvs un brālis jau bija futbola tiesneši, viņa neizrādīja ne mazāko interesi par spēli, kas aizrauj miljoniem cilvēku.
Pašlaik Jeļena ir viena no trim cilvēkiem Latvijā, kam ir FIFA kategorija (tiesneša augstākā kategorija).
"Ar FIFA kategoriju strādāju trešo gadu, sava kvalifikācija pastāvīgi jāapliecina, profesionāli jāpilnveidojas. Turklāt ir arī papildus prasība – jāzina angļu valoda. Gadījumos, ja strādā tiesneši no dažādām valstīm, viņiem ir labi jāsaprot citam citu un jāstrādā tā, itin kā viņi visu mūžu būtu tiesājuši kopā, lai gan tiekas pirmo reizi. Tas ir gan sarežģīti, gan interesanti.
Kad pirmo gadu tiesāju pieaugušo vīriešu spēles, bija ļoti sarežģīti. Dabūju atklausīties rupjības un apvainojumus. „Meitenīt, ej uz virtuvi un vāri vīram boršču,” no dzirdētā tas bija vispieklājīgākais. Viņi principā negribēja pieņemt sievieti – tiesnesi. Nereti, izejot laukumā, dzirdēju, kā spēlētāji savā starpā runāja: „Ko, vai tad sievišķis tiesās?” Ļoti grūti panākt, ka tagad, izejot laukumā, man paspiež roku," stāsta Jeļena Jermolajeva.
Visu interviju lasiet 8. marta numurā.
